Svētība pēc svētības

“Un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” [1.Moz.12:3]

No šī apsolījuma nāk visi praviešu pasludinājumi par Kristu un Viņa Valstību, par grēku piedošanu, par Svētā Gara dāvanu un uzdevumu, par baznīcas uzturēšanu un pārvaldīšanu, par sodu, ko pelnījuši neticīgie utt. Jo pravieši ir redzējuši, ka šīs divas lietas ir savstarpēji saistītas un seko viena otrai: ja tas viss jāpaveic Ābrahama Pēcnācējam, tad viņam jābūt dabīgam, patiesam Cilvēkam. Savukārt, ja Viņa uzdevums ir svētīt citus jeb visas zemes ciltis, tad Viņam arī jābūt kaut kam lielākam un augstākam, nekā tikai Ābrahama pēcnācējam – jo Ābrahama dzimumam grēka dēļ pašam ir vajadzīga šāda svētība.

Tā Svētais Gars šo noslēpumu – Dieva Dēla tapšanu par Cilvēku – ir ietērpis īsos un vienkāršos vārdos, kurus svētie tēvi un pravieši vēlāk ir sīkāk paskaidrojuši savos sprediķos, proti, ka Dieva Dēla uzdevums ir atpestīt visu pasauli, izpostīt elli un nāvi, atcelt bauslību, piedot grēkus, dāvāt mūžīgu dzīvību un pestīšanu visiem, kas Viņam ticēs; to visu Viņš dos kā dāvanu, bez atlīdzības. Tādēļ, kā Jņ.8:56 sacīts, Ābrahams ir redzējis Kristus dienu, taču ne ar miesīgām acīm, bet garā, un ir priecājies par to. Jo, tā kā miesai šīs lietas nav redzamas un šķiet neiespējamas, tā arī nespēj tām ticēt.