Kad Dievs sēj

“Sējējs izgāja sēt sēklu. [..] sēkla ir Dieva vārds.” (Lk.8:5, 11)

Līdzība par sējēju reālistiski attēlo zemkopību akmeņainajā un paugurainajā Galilejā. Viss ir trāpīts kā naglai uz galvas. Un vienlaikus tas attēlo mūs, cilvēkus. Arī mums ir trāpīts kā naglai uz galvas. Tieši tā notiek, kad Jēzus savu vārdu sēj mūsu vidū.

Daļa no sēklas krita ceļmalā. Ceļš ir līkumota ēzeļu taka, kas vijas lejup uz jūru. Tā kā ceļš šķērso laukus, kur nav ne žogu, ne grāvju, tad nav nemaz tik neparasti, ka daļa no sēklas nonāk uz kailajām akmens plātnēm, kur gājēji tās drīz vien samīda kājām un putni apēd. Tāds pats liktenis piemeklē lielu daļu Dieva labā vārda. Tas nonāk uz akmens plātnes tādā sirdī, kur jebkas tiek ielaists iekšā un visi pasaules iespaidi un sensācijas paiet garām nebeidzamā ritumā. Tas tiek samīdīts kājām – tā vietā, lai tiktu iestrādāts augsnē. Dvēseles ienaidnieka putni to apēd, iekams tam ir tikusi dota kaut jel kāda iespēja dzīt asnus.

Daļa no sēklas krita klintainē. To veido kaļķakmens, kas atrodas zem katra tīruma Palestīnas kalnos. Daudzviet tas atsedzas virszemē. Ap tādām vietām augsne ir ļoti plāna. Pavasarī akmens sasilst un tīrums kļūst kā lecekts. Šeit aug visātrāk. Izskatās cerīgi. Taču, pienākot vasaras karstumam, viss izkalst. Tas attēlo tāda veida cilvēkus, kam ir viegli iekarst. Viņi var izrādīt entuziasmu arī attiecībā uz Jēzu. Bet tam nav ilgs mūžs.

Daļa no sēklas krita starp ērkšķiem. Dadži un ērkšķi ir īsta sodība zemniekam Palestīnā. Tie var izaugt cilvēka augumā. Tie sapinas, izveidojot necaurejamu, dzelkšņainu žagaru briksnāju. Jo sausāks kļūst, jo cietāki un asāki tie paliek. Neviens pat nemēģina nopļaut šādu tīrumu. Tas stāv tik ilgi, līdz tiek nodedzināts. Ar šiem visiem smacējošajiem ērkšķiem Jēzus salīdzina mūsu steigu un mūsu tūkstoš darīšanas, pienākumus un ambīcijas, kas mūs vajā, izpriecas un paziņu loku, kas piepilda atlikušo mūsu dienas daļu un kas, kopā ņemot, nosmacē dzīvību, kura caur vārdu turpināja mūsos augt.

Un, visbeidzot, mums ir labā zeme, kur sēkla tiek iestrādāta augsnē, dzen saknes, aug un nes augļus. Ja tā notiktu ar vārdu mūsu sirdī, visam taču vajadzētu būt normāli. Taču mēs apjaušam, ka Jēzus šeit runā par paša pieredzi. Tālab līdzībā manāma kāda iezīme, kas nav reālistiska. Neviens pie pilna saprāta esošs zemnieks tā neizšķiestu savu sēklu. Bet Jēzus tā rīkojas.

Un kā nu paliek ar vārdu manā dzīvē? Vai tas tiek izniekots? Vai arī nes augļus?