Svētnīca kā atklāsmes vieta

“Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, skatīju tavu spēku un godu [..]” (Ps.63:3)

Šo lūgšanu Jēzus tika lūdzis daudzas reizes jau no bērna kājas. Jau divpadsmit gadu vecumā viņš runāja par templi kā vietu, kur mājo viņa Tēvs. Ar to viņš apstiprina praviešu teikto: “Kungs savā svētajā templī [..]”

Gribētos saprast, kā Dievs var īpašā veidā atrasties kādā noteiktā vietā. Viņš taču ir visur. Bet ir kaut kas sevišķs tajā, ko sauc par atklāsmi. Dievs šajā pasaulē ienāk caur ārēji redzamām un dzirdamām lietām. Mēs, kristieši, tos saucam par žēlastības līdzekļiem. Tie mums ir pieejami Dieva vārdā, Kristībā, Svētajā Vakarēdienā un grēku atlaišanā jeb absolūcijā. Tas, ka mēs savas baznīcas varam saukt par Dieva namiem, balstās apstāklī, ka tās ir iesvētītas un nošķirtas kā vietas, kur tiek sludināts Vārds un kur tiek svinēts Svētais Vakarēdiens un Kristība. Tāpēc šī ir satikšanās vieta, kur Dievs nāk pie mums un kur mēs atrodamies viņa vaiga priekšā. Tā ir vieta, kas ir iesvētīta lūgšanai un svētbrīdim. Atrodoties tajā, klusums nav vien sena un laba paraža, bet gan kas tāds, ko Dievs vēlas. Jēzus to ir apstiprinājis. To mēs redzam viņa attieksmē, turpinot ievērot tempļa vietas svētumu.

Taču Dievs sevi atklāj ne tikai žēlastības līdzekļos. “[..] visa zeme pilna viņa godības!” Dieva klātbūtne atrodama radītās lietās. Īpašā veidā to var pamanīt svētnīcā. Bībele par to liecina. Dāvids runā par to, kā viņš ilgojas būt šādā stāvoklī: “[..] kaut raudzītos Kunga jaukumā un taujātu viņu templī.” Viņš Dieva namu sauc par “vietu, kur mīt tava godība”. Un mēs dziedam korālī: “Cik labi ir iet tavā templī, cik brīnišķīgi pastāv svētnīca, liels prieks ir uz to skatīties.” Kaut kas īpašs meklējams pašā telpā, augstajās velvēs, augšupvērstajās līnijās, gaismas krišanā un krāsās, sveču liesmās un altāra krāšņumā, ērģeļu dunoņā un akordu spējā iedzīvināt vārdus un tulkot noskaņu, ko gandrīz nav iespējams ietērpt vārdos. It viss dod savu pienesumu, lai ticīgie “mielojas ar tava nama labumiem”.