Neparastā svētība

“Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī [..]” (Lk.2:34)

Simeons viņus svētīja. Bet kāda neparasta svētība! Ap Marijas dēlu izcelsies strīdi, un pat cauri Marijas dvēselei dursies zobens.

Tāda ir šī neparastā svētība, kas nāk ar Jēzu. Viņš ir likts par atšķirības zīmi. Viņš stāv kā klints, šķeļot straumi un liekot tai sadalīties divās ūdenstecēs. Tas, ka Jēzus ir atnācis, nenozīmē laipnu apgalvojumu, ka viss izdosies. Tas drīzāk ir sauciens: “Dieva valstība ir klāt! [..] tagad ir glābšanas diena!” Šeit nāk palīdzība, vienīgais glābiņš, dodot iespēju visiem izglābties no ļaunuma.

Šeit daudzu siržu domas tiks atklātas. Paēdušie, apmierinātie un paštaisnie – viņi atduras kā pret sienu. Viņiem Jēzus kļūst par “klupšanas akmeni”. Bet nabadzīgajiem, izsalkušajiem, neveiksmīgajiem, atmaskotajiem un pilnīgi kailajiem – tiem viņš būs liels brīnums, un tie būs pateicīgi par ko tādu, kas nu kļūst iespējams. Tie redz, ka tā ir svētība, neaptverama dāvana, kas tiem šeit tiek sniegta.

Tad nāca arī “Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts”. Vārdi skan vecmodīgi un svinīgi. Turklāt viņa bija arī praviete, viena no dievbijīgajām Vecajā Derībā, kurai bija atziņa par Dieva ceļiem, kura saprata laika zīmes un spēja tulkot notiekošo. Arī viņa runā par neparastu svētību. Viņa to iemiesoja. Viņa bija viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Patiesībā tas bija pilnīgi nesaprotami. Viņa reiz bija precējusies, protams, savā jaunībā kā jau visi Israēlā. Viņa varēja būt kopā ar savu vīru septiņus gadus. Tad viņa savu garo dzīvi brīvprātīgi dzīvoja kā atraitne.

Viņa dzīvoja svētnīcā. Viņa burtiski tur dzīvoja, iespējams, kādā mazā kambarī, kas bija nodots viņas rīcībā. Viņai nebija lielu prasību. Viņa ilgus laika posmus gavēja. Viņa dzīvoja vienīgi, lai būtu Dieva tuvumā, viņa templī. Arī tas var būt dzīves uzdevums: liecināt par to, cik brīnišķīgi ir spēt ticēt Dievam un zināt, ka tu viņam piederi. Tā ir bagātība, kas cilvēkam dod iespēju labprāt iztikt bez visa liekā, nemaz neizjūtot tā trūkumu. Viņa piederēja tiem, kas joprojām gaidīja.

Un tomēr viņa varēja būt tik pilna laimes, ka tā no viņas izstaroja. Un mēs? Mēs, kas drīkstam dzīvot piepildījuma laikā? Tas, ko viņa pieredzēja kā uzplaiksnījumu 84 gadu vecumā, ir piepildījis mūsu dzīvi kopš bērnības. Cik daudz priecīgākiem mums vajadzētu būt! Un cik daudz mums tomēr vajadzētu mācīties no veciem cilvēkiem, kas varēja būt apmierināti, vienkārši gaidot, tāpēc ka viņi gaidīja Dievu.