Es ticēju, tāpēc es runāju

Kaut arī pragmatisms ir tīri amerikāniska filozofija, tas ka mācība ir mirusi un izšķīdusi nav raksturīgi Amerikai vien.

Ja nu kāds ir vainojams šī procesa aizsākumā, tad tās ir Eiropas tukšās un brūkošās baznīcas. Komentējot baznīcu piekopto bezprincipiālo interkomūniju Hermanis Zase rakstīja:

Lielos lēmumus mūsdienu protestantu baznīcās, un anglikāņu baznīcā tai skaitā, nenosaka principi, bet gan izdevīgums. Lēmumi tiek pieņemti tāpēc, ka baznīcas politiķi neredz vai arī negrib redzēt praktisku alternatīvu. Lēmumu saskaņošanu ar principiem viņi atstāj teologu ziņā. Mūsdienās šādā veidā tiek pārvaldītas lielās protestantiskās baznīcas, tajā skaitā arī anglikāņu un luterāņu baznīcas Lielbritānijā, kontinentā, Amerikā un visā pasaulē. Tas ir šo baznīcu garīgā un teoloģiskā sabrukuma iemesls.

“Jaunajam”, pēc 1988. gada, Pīteram Vāgneram ir taisnība – ar metodēm vien šādā postā neko nevar iesākt. Baznīcu spēj celt tikai saturs. Viņš gan kļūdās, domādams, ka nepieciešamais saturs ir jebkāda veida pentakostālisms. Tomēr viņa kļūdīšanās ir cildenāka par jauno luterāņu kāri pēc nekļūdīgām metodēm! Pseidointelektuāļi var satraukti kladzināt par “postmoderno” patiesības neiespējamību, bet vienkāršie ļaudis raudzīsies pēc kaut kā stingra un droša, pie kā turēties dzīves straujajā ritējumā no kalna šajā prātu zaudējušajā pasaulē. Baznīcas, kurām ir ko teikt, augs. Un ne tikai baznīcas! Ar ko islams, kas prasa mainīt savu dzīvi, varētu šķist pievilcīgs melnādainajiem, ja ne ar to, ka izskatās – tur ir dievišķa patiesība un autoritāte, un tas atbrīvo no matriarhāta? Dažādu eksotisku kultu augošā popularitāte ir Dieva sods baznīcām, kuras ir neatgriezeniski zaudējušas savu kvalitāti (Lk.14:34; 2.Tes.2:11).

Kāpēc tad mēs, luterāņi, ar savu skaidro Evaņģēlija mācību un sakramentiem neesam dedzīgu misionāru pirmajās rindās? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu ticība izskatās vecmodīga un noplukusi, un mēs to neprotam pasniegt modīgā veidā? Vai arī tāpēc, ka neesam iemācījušies pareizos vārdus, kā to izteikt? Vai varbūt tāpēc, ka mums daudz vairāk rūp patiesība, bet mēs nepietiekami rūpējamies par cilvēkiem? Vai arī tāpēc, ka tradicionāli tikai garīdznieki pie mums sludina un vada dievkalpojumus?

Patiesībā es domāju, ka visi šie skaidrojumi ir muļķīgi. Drīzāk gan mēs, luterāņi, paši neesam tik pārliecināti, lai ietu un pārliecinātu citus. Iedomājieties sporta vai automobiļu fanus. Vai viņiem ir vajadzīga īpaša apmācība, kā runāt par savu iecienīto komandu vai automašīnas modeli, vai nemitīgs pamudinājums iet un runāt?

Nē, viņi to dara gluži neapzināti un pat uzmācīgi, jo viņi apbrīno savu uzticības objektu un lepojas, ka var ar to identificēties.

Citiem vārdiem – lai luterāņu ticība kļūtu aizraujoša citiem, luterāņiem ir jābūt pārliecinošiem, un tas nozīmē, ka viņiem pašiem ir jābūt pārliecinātiem savā ticībā. Viņiem nav jāatdarina pentakostāļi, evaņģelikāļi vai vēl kādi citi. Šādu pārliecību nevar sev “uzlikt” kā veiksmīga tirgoņa iedvesmojošo smaidu.

Tā izaug gluži dabiski, vai drīzāk būtu jāsaka – pārdabiski, no skaidras un pareizas sludināšanas, patiesas katehēzes, nopietnas un pareizas attieksmes pret sakramentiem un patiesas pastorālās aprūpes, ko uztur un balsta savstarpēja sadraudzība ticīgā, konfesionāli veselā draudzē. Šāds pārliecības avots spēs arī citus atvest uz baznīcu, un draudzes locekļa dzīve un liecība būs tam visspēcīgākais pamudinājums.

Kamēr iknedēļas Evaņģēlija pasludinājums būs misijas darba centrs, tas neaprobežosies tikai ar līdzjūtību pret ļaužu pulkiem, kuri maldās “kā avis, kam nav gana” (Mt.9:36). Evaņģēlijam nav pieņemama ieslēgšanās baznīcas sienās. Draudzes skolas ir brīnišķīgs līdzeklis, lai pievērstu ģimeņu interesi kristīgās ticības svētajām bagātībām. Savu tēmu loku vajadzētu aptvert regulārām pieaugušo interesentu nodarbībām, kuras tiktu pasniegtas ar saturam pienākošos cieņu. Atsevišķus publiskus priekšlasījumus par aktuāliem kristīgās ticības un dzīves jautājumiem varētu noturēt vietējās draudzes mācītājs, atbraukušie misionāri vai citi speciālisti.

Un kāpēc gan neizvietot stendus tirdzniecības centros, lai informētu par šādiem pasākumiem, izplatītu bezmaksas informatīvos materiālus un pārdotu kristīgo literatūru, piemēram, Jauno Derību, Katehismu, Dziesmu grāmatu, Augsburgas ticības apliecību, tematiskas Bībeles studijas (tikai ne reliģisku surogātlitratūru). Vietējā sabiedrība drīz vien aptvers, ka bez moderno reliģiju zvēru dārza te ir arī baznīca, kas spēj runāt vēsturiskās kristīgās ticības vārdā ar pienācīgo nopietnību un cieņu, nebēgot un neizvairoties no diskusijām. Un vai centienos sasniegt mūsu cietumos nīkstošo dvēseles mums būtu jāpaliek kaunā melnādaino musulmaņu priekšā un jāatpaliek no Čaka Kolsona veiktā iespaidīgā kristīgā darba?