Kristus mūžīgā patiesība

“Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.” (Lk.21:33)

Tas kaut kādā mērā ir pilnīgs pretstats tam, ko cilvēki parasti iztēlojas. Uzskats, ka matērija ir mūžīga, ir viena no mūsu laika mīļākajām dogmām (lai gan tagad tā kļuvusi nedaudz vecmodīga). Debesis un zemi mēdz pieskaitīt tiem, kas jebkādos apstākļos paliks neskarti. Bet tieši tie zudīs, apgalvo Kristus. Tāpat kā Dievs reiz teica savu: “Lai top!” un viss tapa viņa pavēles dēļ un saskaņā ar viņa gribu, tā kādu dienu nāks brīdis, kad Dievs varēs teikt: “Vairs nebūs laika.” To, ka Dievs iesākumā radīja debesis un zemi, cilvēki nemēdz uzskatīt par kaut ko ievērības cienīgu. Patiesībā nav nekā ievērības cienīgāka – un vienlaikus tikpat liela brīnuma! –, ka Dievs laiku beigās radīs jaunas debesis un jaunu zemi.

Tātad šai pasaulē nav nekā, kas būtu mūžīgs. Ir tikai viens izņēmums: “[..] mani vārdi nezudīs.” Ir viena lieta, ar ko cilvēks var saskarties šajā dzīvē un ar ko var būt pilnībā nodarbināts un to apgūt, kas ir mūžīga un vienmēr pastāvēs. Tie ir Kristus vārdi.

Kristus pats taču tiek saukts par “Vārdu”. Viņš ir Vārds, kas bija jau iesākumā, kad pasaule tapa. Šis “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū”. Viņā bija kaut kas no Dieva, ko nekad nevar iznīcināt: “[..] mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta [..]” Un šo dzīvību viņš izsaka mums tieši caur saviem vārdiem. “Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība.” Tāpēc Vārds iestiepjas šajā realitātē un ļauj mums šeit, kur viss virzās pretim savai iziršanai, sastapt ko tādu, kas pastāvēs uz visiem laikiem. Nonākt saskarē ar Vārdu un uzņemt to, ko tas izsaka, nozīmē jau šajā pasaulē, kas virzās uz savu galu, iegūt daļu no pasaules, kas nāk. No pasaules, ko Jēzus sauc par Dieva valstību. Par to viņš uz mums runā, sakot: “[..] Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam!”