Kam pienākas krusta Vārds?

“Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: “Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi.”” [1.Moz.31:3]

No šiem vārdiem varam redzēt, cik daudz grūtību un bēdu Jēkabs ir izcietis – jo Tam Kungam ir vajadzējis viņu uzlūkot un saukt projām no šīm bailēm un posta.

Dievs nerunā velti un nenes savu vārdu pārdrošām sirdīm, kurām nav nekādu kārdinājumu, bet sniedz to tiem, kuri ir apgrūtināti un noskumuši, kuri izcīna grūtu cīņu pret miesu un visu, kas redzams, tas ir, pret visu, kas, sekojot cilvēka sajūtām un saprašanai, vēršas pret ticību, Ebr.11 – lai noskumušās sirdis turētos tikai pie Dieva Vārda mierinājuma un ar tā palīdzību tiktu uzturētas. Ījabs 28:13 saka: “Velti ir atziņu meklēt dzīvo zemē”, jo tas ir krusta Vārds, kas tiek dots, kad zudušas visas cerības.

Tādēļ tas pienākas tikai tiem, kuri ir tikuši mocīti, nonāvēti un nicināti, ir pavisam zaudējuši cerības un ļoti apgrūtināti, kā Jēkabs, dzīvodams svešumā, pie sava netaisnīgā un alkatīgā sievastēva.

Tas Kungs uzrunā Jēkabu šādā baiļu brīdī, kad viņam vairs nav nekā cita, pie kā turēties, kā vien ticība un lūgšana. Kad visi cilvēki Jēkabu ienīst un cenšas aizkavēt, Tas Kungs pats rūpējas par viņu un stiprina viņa apņēmību, pavēlēdams doties projām. Tas Kungs Jēkabam pavēl atstāt šo saimi un namu, kas viņam un viņa sievām ir naidīgs, un rūpēties pašam par savu namu.

Ar šādiem vārdiem Tas Kungs norāda un apliecina, ka visa tēva Jēkaba dzīve, visi viņa darbi ir Dievam tīkami.