Materiālās pasaules vilinājums

Kas cilvēkam vajadzīgs pilnīgai laimei? Vai esat kādreiz domājuši un sapņojuši par tīri praktiskām lietām, kas nodrošinātu jums laimīgu dzīvi?

Ja vien būtu labs darbs ar pienācīgu atalgojumu, jauns auto un personiskā māja ar skaistu dārzu un zālāju…, tad gan es būtu ar dzīvi apmierināts un varbūt – pat laimīgs.

Taču dzīves pieredze rāda, ka pat arī tad, kad cilvēks ir ieguvis kārotās lietas, viņam ar to nav gana – viņu vilina arvien jaunas, labākas un dārgākas… Ak, šī nerimtīgā cilvēka sirds! Izrādās, ka cilvēka sirds vēlmes nav nemaz tik viegli apmierināmas. Izrādas, ka reiz kārotās un nu iegūtās lietas nesniedz gaidīto laimi.

Dažkārt mēs brīnāmies par maziem bērniem, kas, ļoti aizrautīgi vēlēdamies iegūt kādu mantu, ar lielu sparu mēģina pārliecināt savus vecākus un “moka” tos tik ilgi, līdz viņi to iegādājas. Bet nepaiet necik ilgs laiks un šī manta ir apnikusi, un bērna prātu ir satvēris jau kas cits, kas “varētu padarīt laimīgu viņa bērnību”.

Es vēlos norādīt uz to, ka šai ziņā mēs, pieaugušie, daudz neatšķiramies no bērniem. Varbūt mūsu iekāres objekti ir lielāki, nopietnāki un apslēptāki, tomēr arī mēs allaž alkstam un kārojam pēc jaunām lietām, aizmirsdami par vecajām. Arī mūsos ir šī nepiesātināmība, neapmierinātība. Mums nekad nav gana. Un, vienalga, lai cik mēs iegūtu un nopirktu, mēs arvien vēlamies vēl un vēl, divreiz vairāk, trīsreiz skaistāk, četrreiz labāk…

Mēs pastāvīgi lolojam ilūziju, ka, uzbūvējot savu sapņu pili un iegūstot visu kāroto, mēs beidzot varētu norimt un mierīgi izbaudīt savu dzīvi. Tā ir kā malduguns, kas aicina sev līdzi un liek censties, pūlēties un svīst, lai beidzot sasniegtu materiālo labklājību. Taču šim iedzīšanas skrējienam nav beigu un finiša, jo tas vienmēr ir kustīgs mērķis, kas arvien attālinās un izvairās no mums.

Materiālisms

Vienkāršiem vārdiem to sauc par materiālismu. Ja tu būsi nodrošināts, tad tu būsi laimīgs! – Pie šādas pārliecības apzināti vai neapzināti turas vairums mūsdienu cilvēku. Šī vēsts skan mums visapkārt, laikrakstos un žurnālos, radio un televīzijā, publiskās un privātās sarunās: “Materiālās lietas atrisinās tavas dzīves problēmas”. Tavu labsajūtu nodrošinās ērti džinsi un smaržīgs veļas pulveris. Par tavu drošību rūpēsies apsardzes un apdrošināšanas kompānijas. Par draudzības uzturēšanu rūpēsies alus un mobilie tālruņi. Bet, ja tu kādreiz patiešām jūties slikti, tad ir skaidrs, kas jādara – dodies iepirkties! Tas vienmēr palīdzēs…

Ar reklāmu palīdzību mūsu acu priekšā tiek uzburta brīnišķīgas dzīves ilūzija, kuru it kā var sasniegt ar piedāvāto produktu palīdzību. Reklāmas mums piedāvā ātrumu, stilu, skaistumu, mīlestību, patīkamus pārdzīvojumus un jaunu dzīves garšu. Tās aicina un vilina, rada mūsos vēlmes un iekāres, un sola arī tās piepildīt. Taču, kā zinām no pašu pieredzes, šie produkti nesniedz ne pusi no solītā apmierinājuma. Mums tiek solīts pilnīgs un perfekts pārdzīvojums, tomēr tam nekad nav lemts piepildīties.

Tāds ir materiālisma viltus “evaņģēlijs”, kas apsola Debesis pilnīgā laimē un pārticībā jau šeit virs zemes. Taču realitāte nav tik rožaina, tā ir daudz skarbāka. Jo šāda dzīves filozofija rada nevis apmierinājumu, bet pastāvīgu neapmierinātību un izsalkumu pēc jaunām lietām. Ar šādu materiālistisku dzīves veidu cilvēks sev sagādā vairāk raižu nekā prieka. Pārticības vietā tas iestieg parādos un nespēj izbaudīt savu bagātību. Veselīga darba vietā tas kļūst par darba vergu, kam nav vairs pietiekami daudz laika ne atpūtai, ne bērniem, ne normālām attiecībām ar līdzcilvēkiem.

Arī mūsu problēma

Nav jau tā, ka materiālisms būtu kāda jauna, tikai mūsdienām raksturīga problēma. Patiesībā šī problēma ir veca kā pasaule vai vismaz – kā grēkā kritusī pasaule. Bet īpašs mūsu laikam ir tas, ka materiālisms kā dzīves stils ir kļuvis tik plašs un visaptverošs, ka gribot negribot arī mēs visi esam tā ietekmēti. Šodien vairāk kā jelkad agrāk tiek idealizēts materiālisms un kultivēta patērētāju ideoloģija.

Mēs visi esam patērētāji un dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Tāda ir mūsdienu realitāte. Saprotams, ka bez “patērēšanas” cilvēka dzīve nav iedomājama. Mums visiem vajag ēst, dzert, ģērbties un iegādāties to, kas nepieciešams cilvēka cienīgai dzīvei. Un tas ir tikai dabiski.

Taču problēma ir tā, ka grēkā kritušais cilvēks vienmēr pamanās lietas, kas ir radītas viņa svētībai, padarīt sev par lāstu. Tā vietā, lai svētīgi un pateicībā Dievam lietotu materiālās vērtības, cilvēks ir aplami sācis tās uzskatīt – par savas iekāres objektu, par savas laimes un prieka avotu. Tā vietā, lai kalpotu Dievam un visu labu sagaidītu no Viņa, cilvēks ir izvēlējies kalpot mantai. Kristīgā terminoloģijā to dēvē par elkdievību jeb kalpošanu mamonam.

Mēs, kristieši, atrodamies šīs materiālistiskās kultūras vidū un nevaram pilnībā no tās izvairīties. Jā, arī mēs esam daļa no tās un arī mēs esam tās iespaidoti. Tāpēc mums ticības spēkā ir jāmācās pretoties šīm nelāgajām tendencēm, kas bojā gan mūsu, gan mūsu bērnu dzīves.

Laba, kristīga attieksme

Mums ir jāsaskata, ka ir kāds dziļāks iemesls, kāpēc mēs tik ļoti uzticamies un paļaujamies uz materiālo lietu pasauli. Šis iemesls ir grēcīgā atkrišana un sarautās attiecības ar Dievu. Cilvēka augstākā sūtība ir dzīvot pilnīgā kopībā un saskaņā ar Dievu. Taču mēs dzīvojam izkropļotā realitātē. Tā kā šī pilnības saite ar Dievu ir grēka dēļ pārrauta, cilvēks mēģina šo savu tukšumu aizpildīt, vērsdamies nevis pie Radītāja, bet pie radītām lietām.

Nealosimies – lai kā cilvēks censtos aizpildīt šo tukšumu, iegūstot un baudot materiālas lietas, tam nekad nebūs gana, lai piepildītu un apmierinātu cilvēka dvēseles dziļākās ilgas. Šīs ilgas savu piepildījumu gūst tikai patiesā ticībā Dievam. Sv. Augustīns ir sacījis, ka cilvēka sirds ir nemiera pilna, līdz tā atrod mieru dzīvajā Dievā. Tas attiecas arī uz materiālismu. Cilvēka alkatīgā sirds var norimt tikai patiesā dievbijībā. Jo tuvākas ir cilvēka attiecības ar Dievu, jo mazāk cilvēks būs “izbadējies” pēc naudas un mantām un vairāk apmierināts ar to, ko Dievs viņam devis.

“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli, bet zaudē savu dvēseli.” “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un visas pārējās lietas tiks piemestas.” Šie Kristus vārdi noliek visu savās vietās. Kristīgam cilvēkam vispirms nāk Dieva valstība, ticība un garīgas vērtības. Bet pārējās lietas ir pakārtotas.

Ja cilvēka dzīves prioritātes ir pareizā secībā, tad Dievs arī palīdzēs pareizi attiekties pret materiālām lietām. Svētie Raksti mūs pamāca: “Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” Lai arī kristietim šai dzīvē nav garantēta labklājība un pārticība, tomēr mums ir dots kas labāks – tā ir Dieva labvēlība un rūpes, kas mūs nekad neatstās un nepametīs. Tāpēc mēs varam būt droši un apmierināti.