Par kristieša godību un svētību

“Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” (Rom.8:15-17)

Tas, ko svētais Pāvils saka šodienas tekstā, ir lūk kas: ja ne pienākums kalpot Dievam, nedz pārliecība, ka viņš apbēdina Dievu, grēkojot, nevar pamudināt cilvēku atteikties no grēcīgās dzīves un sekot miesas iegribām, tad viņu vajadzētu motivēt to stāvoklim, kas dzīvo saskaņā ar Garu kā Dieva bērni. Šo cilvēku stāvoklis ir ārkārtīgi svētīgs un godpilns.

Tas, kurš grēko pret savu sirdsapziņu, veltīgi cenšas saglabāt bērnišķīgu paļāvību uz Dievu un ticību, ka Dieva draudi par grēku pār viņu nenāks. Kādu laiku viņš var baudīt viltus mierinājumu un viltus mieru, taču tas ir tikai īslaicīgi. Drīz vien grēka brūces, iekšēji pūžņojot, rada sāpes, kas ir lielākas nekā agrāk. Viens vārds var tik dziļi iespiesties liekuļa dvēselē, ka viņš uzreiz redz savas paša radītās ticības, iedomātās cerības un viltus mierinājuma pilnīgo niecību. Ieraduma dēļ viņš var liekt ceļus lūgšanā vai verdziskās bailēs izteikt savas nopūtas Dievam, taču viņš nespēj atbrīvot savu sirdi Dieva priekšā bērnišķīgā paļāvībā. Viņš izliekas, ka mīl Dievu, bet viņa sirds ir pilna verdzisku baiļu Viņa priekšā. Dieva Bauslība ar visiem tās draudiem joprojām ir pār viņu, un, ja viņš nemainīs savu gājumu, nāve galu galā ievedīs viņu nolādētajā mūžībā, kas ir šausmīgāka par visu, ko var iedomāties.

Bet ikvienu, kurš, satraukumā par grēku, negaida līdz savas nāves stundai, bet tā vietā atzīst sava grēka lielumu un to, ka ir pelnījis sodu, to Svētais Gars caur Evaņģēliju var vest pie Kristus. Tad ar ticības spēku viņš katru dienu tiks stiprināts, lai nogalinātu grēku sevī, sitot krustā savas miesas tieksmes un staigājot patiesībā un taisnībā. Šādam cilvēkam ir aizsardzība pret visām viņa sirdsapziņas apsūdzībām, un viņa dvēselei ir miers un drošums. Viņš katru dienu var tuvoties Dievam kā savam dārgajam debesu Tēvam. Ja viņam ir problēmas, Dievs ir viņa patvērums un palīdzība, un viņš zina, ka Dievs viņu nekad nepametīs. Ja viņš sava vājuma dēļ atkal krīt grēkā, viņš ātri steidzas pie Dieva un tiek samierināts ar Viņu ar Kristus asinīm. Tad viņš var sevi mierināt ar Dieva žēlastību un piedošanu. Viss pārējais var viņu nosodīt un noraidīt, bet viņš var palikt priecīgs, jo Dieva Gars dod viņam pārliecību, kas uzvar visu pārējo: Viņš ir Dieva bērns.

Tāpēc svētīti visi, kas pareizi nes “Dieva bērnu” vārdu (Rom.8:16)! Viņiem nevajag apskaust pasauli un tās godību, jo viņu godība ir lielāka. Viņi var smieties par grēku, sātanu un nāvi, jo viņi tos visus ir uzvarējuši. Viņiem nav jābaidās no nākotnes, jo, ja Dievs ir viņu pusē, kas var būt pret viņiem?

Tomēr uz zemes Dieva bērnu dzīvība joprojām ir apslēpta kopā ar Kristu Dievā. Pasaulei šobrīd nav ne jausmas par kristieša godību un svētību. Bet, kad Kristus publiski atklās šo dzīvību, tad visi par to uzzinās. Tāpēc svētais Pāvils šodienas lasījuma noslēgumā saka: “Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” (Rom.8:17)

Ak, ilgosimies pēc tās godības dienas, kad Dievs atvērs Savas mūžīgās derības grāmatu un izdalīs debesu mantojumu starp Saviem bērniem! Pa to laiku būsim uzticīgi līdz nāvei, lai arī mēs iegūtu dzīvības kroni. Turēsimies pie Kristus, kas mums sniedz palīdzību dzīvībā un nāvē!