Prieka pārpilnības izpausme

“Un Ābrahams nometās uz sava vaiga, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam var vēl bērni būt, un kā Sāra, kurai ir deviņdesmit gadu, varētu vēl dzemdēt?” [1.Moz.17:17]

Tie nekādā ziņā nav šaubu nomākta cilvēka vārdi, bet pārsteigta un prieka pilna vīra vārdi. Smiekli norāda uz prieka pārpilnību sirdī.

Viņš aizmirst par savu jau pamirušo miesu, tāpat arī par savu veco Sāru, kas ar katru dienu nāca tuvāk kapam, un droši tic, ka viņam no tās vēl būs mantinieks.

Bet tas, ka viņš krīt zemē un smejas, ir viņa sirds prieka pārpilnības izpausme – kā to skaidro arī Kristus Jņ.8:56 – jo nu Ābrahams tiešām ir pārliecināts, ka viņš pats būs tēvs, bet Sāra – māte, kam piedzims Kungs Kristus, Dieva Dēls, kas nesīs svētību visam cilvēku dzimumam.

Ābrahams krīt zemē uz sava vaiga ne tādēļ, ka būtu izbijies un smejas ne tādēļ, ka šaubītos par apsolījumu, bet dara to lielā priekā un līksmībā.

Taču, neraugoties uz to, ka esam tik bagātīgi saņēmuši Dieva Vārdu, mūsu sirdis tomēr ir cietākas par kramu; uzņemtais Vārds mūsos paliek bez augļiem, gluži kā akmeņains lauks, kuram trūkst veldzes un kurā uzdīgusī sēkla nevar iesakņoties [Lk.8:6]. Bet svētie tēvi ir apbrīnojuši Dieva neizteicamo laipnību.

Tādēļ mums vajadzētu lūgt Dievu, lai Viņš dod mums priecīgas sirdis, ka līdz ar Ābrahamu spējam priecāties un gavilēt par šiem prieka pilnajiem apsolījumiem – tādēļ, ka esam Dieva tauta.