Žēlsirdība un uzticība

“Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis.” [1.Moz.32:11]

Ir labi pazīstams izteiksmes veids, kurā ir šie divi vārdi: “žēlsirdība” un “uzticība”. Tie Svētajos Rakstos arvien tiek lietoti abi kopā, – kā to redzam Mihas 7:18 un daudzviet psalmos. Vārdā “žēlsirdība” tiek saukti Dieva žēlastības darbi jeb Viņa labdarība, kā Kristus saka, citēdams pravieša Hozejas vārdus [Hoz.6:6]: “Man patīk žēlastība un ne upuris.” [Mt.9:13]

Cilvēks mīl savu tuvāko un dara viņam labu un tāpat arī – ka viņam pašam notiek kas labs – Dievs viņam parāda lielu žēlsirdību un žēlastību.

“Uzticība” ir apsolījums, – kā Sv. Pāvils saka: “Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus, lai citas tautas slavētu Dievu par Viņa žēlastību.” [Rom.15:8-9] Kristus bija apsolīts jūdiem, un viņiem šis apsolījums ir uzticīgi pildīts. Pagāniem Viņš nav bijis apsolīts, bet ir dots no žēlastības. Neviens no mūsu tēviem nebija saņēmis apsolījumu. Dievs gan bija apsolījis, ka Viņš būs visu cilvēku Dievs, – šī atziņa ir iedēstīta cilvēku sirdīs, – kā norāda Sv. Pāvils Rom.1:19 u. trpm. Arī visu tautu darbi un dievkalpošana apliecina, ka “būt savu ļaužu Dievam” nenozīmē neko citu kā – darīt tiem labu.

Dievs ir tas, kas apsola, un Viņš ir patiesīgs.