Baznīcu vienība ir altāra vienība

Ja mēs, konfesionālie luterāņi, stingri turamies pie vecā principa, ka baznīcu vienība ir altāra vienība un ka kopēja Vakarēdiena svinēšana var būt tikai tur, kur ir “vienprātība Evaņģēlija mācībā un mācībā par sakramentu pārvaldīšanu”, tad mums nekavējoši tiek jautāts: “Kā tad jūs uztverat baznīcu savstarpējās attiecības?”

Vai tām vajadzētu eksistēt kā sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā, katrai no tām uzsverot, ka vienigi tai pieder tira mācība, un katrai baznīcai apmētājot ar anathema visas citas? Ikvienai mēģinot kaitēt citām? Pirms mēs atbildam uz šo jautājumu, mums laikam vajadzētu pieminēt, ka luterāņu baznīca nekad nav pasludinājusi sevi par vienigo patieso Kristus baznīcu. Tas ir izteiksmīgi deklarēts Konkordijas grāmatas ievadā, Nosodījumiem, tas ir, “bezdievīgu mācību noraidījumiem, it īpaši tādu mācību, kas ir izcēlušās sv. Vakarēdiena sakarībā” nekādā ziņā nevajadzētu nozīmēt, ka

tādēļ tie cilvēki, kuri kļūdās savu prātu zināmas vientiesības dēļ, būtu dievišķās doktrinas zaimotāji un jo mazāk baznīcas kā tādas, kuras ir vācu Romas impērijā vai arī kur citur; nekādā ziņā, drīzāk mūsu nolūks un vēlēšanās ir bijuši atklāti kritizēt un nosodit tikai fanātiskos viedokļus un to iespītīgos un zaimotājus skolotājus (kurus mēs notiesājam un kurus nekādā ziņā nevajadzētu paciest mūsu pārvaldītajās teritorijās, baznīcās un skolās).

Ortodoksie baznīcas tēvi vienmēr atsaucās uz šo nosodījumu autoritativo paskaidrojumu. Luterāņu baznīca nekad nav paziņojusi, ka visas pārējās baznīcas ir sektas un vairs nav Kristus baznīcas. Šis 28. vēstule luterāņu mācītājiem pārpratums nosodījuma formulu sakarā visu laiku tika turēts apgaismības astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimtu acupriekšā, to gadsimtu, kuri vairs nesaprata patiesības jautājuma dziļo nopietnību. Tie (Hitlera laikā), kuri uzbruka luterāņiem tādēļ, ka tie uztvēra nopietni Vakarēdiena robežas, pārņēma šo pozīciju. Hanss Asmusens, piemēram, gribēja mums paziņot, ka, balstoties uz reformāciju, var būt tikai viena baznīca – vai nu Kristus, vai arī sātana baznīca:

Dieva vārds nepazist nekādu trīsceturtdaļbaznīcu.

Mūsu baznīca nekad nav noraidījusi, ka Kristus baznīca un tādējādi arī patiesi Dieva bērni ir atrodami arī citās denominācijās, kur žēlastības līdzekļi vēl joprojām ir darbīgi. Tā ir sekojusi senās baznīcas modelim, kura kontraverse par ķecera izdarītas Kristības derīgumu, kā arī donātistu kontraversē nepieņēma Cipriāna uzskatu, ka “arpus baznīcas nav pestīšanas”. Šie četri vārdi, izsaka sekojošo:

Ja publiskas ticības apliecināšanas. Kristība un asinis [domāts, martirija] nevar palīdzēt ķecerim tapt pestitam, jo nav pestīšanas ārpus baznīcas, cik gan daudz mazākā mērā viņam palīdzēs tas, ja viņš būtu ļāvis sevi apslacīt ar nešķīstu ūdeni slepenībā un zagļu bedrē… Tā ir neiespējami, ka mums būtu kopēja Kristība ar ķeceriem.

Ja kāds vaicātu, kura no sešpadsmitā vai septiņpadsmitā gadsimta konfesionālajām baznīcām savā praksē bija vistolerantākās, tad atbildei būtu jābūt – luterāņu baznīca. Arī pie luterāņiem viltus mācītājs netika paciests, un princips: “kas valda, tas nosaka reliģiju”, tika pielietots ari luterāņu teritorijās, tāpat kā puritāņi to pielietoja Amerikā. Tomēr luterāņu zemēs nevar atrast paralēles asiņainajām franču katoļu vajāšanām pret protestantiem jeb vienlīdz briesmīgajām katoļu vajāšanām anglikāņu un puritāņu pārvaldītajās zemēs Anglijā. No psiholoģijas viedokļa ir saprotams, ka šajās Rietumu zemēs reliģisko vajāšanu fanātisms pārsvērās uz tam pilnīgi pretējo, uz tolerantu indiferenci pret jebkuru dogmu, vai nu reliģisku, vai arī apgaismības rakstura. Bet apvainot luterāņu baznīcu tolerances trūkumā tādēļ, ka tā vēl joprojām uztvēra patiesības jautājumu nopietni un noraidīja unionistiskos septiņpadsmita, astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimtu plānus, nozīmē, ka luterāņu ticības apliecību mērķis pašos pamatos ir pārprasts. Vēl nebija skaidrs, kā dažādajām denominācijām vajadzētu pastāvēt līdzās, un kādām vajadzētu būt to attiecībām, tāpēc sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā šo jautājumu vēl nespēja risināt. Tas uzskatāmi pierādāms tādejādi, ka vienīgi septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē rādās pārliecība, ka Rietumu kristietības sašķeltība pastāvēs vienmēr. Vēl līdz pat Leibnica laikam pastāvēja cerība par atdalījušos konfesiju vienošanos, līdz kamēr tā izzuda. Jautājums par to, kā dažādu konfesiju baznīcas varētu pastāvēt, līdzās, ir formulēts, sākot tikai ar Leibnica laiku.