Kas vainas TV?

Statistika apliecina, ka aizvien vairāk stundas cilvēki ik dienas pavada pie TV ekrāniem un aizvien mazāk lasa. Sociālo zinātņu pētnieks Nils Postmens labi demonstrē, cik liela ir atšķirība starp lasīšanu un TV skatīšanos.

Lasīšana prasa pastāvīgu koncentrēšanos, turpretī TV prasa īslaicīgu, fragmentētu uzmanības pievēršanu tam, kas tiek rādīts. Lasīšana māca loģisku un kritisku – domāšanu, turpretī TV izraisa cilvēkā vienīgi emocionālu reakciju. Lasīšana veicina pakāpenisku un pastāvīgu zināšanu apguvi un izpratni, turpretī TV veicina aizvien lielāku cilvēka fragmentāciju, antiintelektuālismu un prasību pēc nepārtrauktas izklaides.

Nilu Postmenu uztrauc ne tik daudz TV saturiskā puse vai tipiskā kritika par “seksu un vardarbību” uz ekrāna, bet, viņaprāt, problēma ir pati forma, kādā TV pasniedz lietas, kur primārais ir tēls, nevis vārds. Un tēls vairāk apelē nevis uz cilvēka prātu, bet gan uz afektiem un emocijām. TV iespaidā cilvēki aizvien vairāk kļūst par emociju būtnēm. Morālu kategoriju vietā mūsdienās ir stājušās tādas kategorijas kā: patīk­nepatīk. Protams, būt emocionālam cilvēkam nav nekas slikts, bet problēma rodas tad, kad ar “patīk­nepatīk” tiek izvērtēti praktiski visi cilvēka dzīves jautājumi, tai skaitā morālie un reliģiskie.

Postmens izsaka minējumu, ka “ja TV un citu elektronisko tēlu pārsvars mūsu sabiedrībā turpinās pieaugt, tad nākotnē mūsu sabiedrība sastāvēs no cilvēkiem, kas “vadās vienīgi no savām izjūtām”, kas ir spontāni un muzikāli un kas dzīvo nemitīgu pārdzīvojumu eksistenciālā pasaulē, bet kas tajā pašā laikā nav spējīgi “domāt” tādā izpratnē, kā mēs esam raduši lietot šo vārdu.” Un tā ir diezgan bēdīga nākotne.

Iespējams, ka Postmens nedaudz pārspīlē TV negatīvo ietekmi uz mūsu dzīvi. Taču viņa brīdinājumos ir vērts ieklausīties. Viņš iesaka mums līdzsvarotu attieksmi pret šiem vizuālajiem saziņas līdzekļiem, neļaujot tiem dominēt pār mūsu dzīvi un domāšanu. It īpaši kā kristiešiem mums ir jāpaliek orientētiem galvenokārt uz vārdu -­ kā to sazināšanās līdzekli, kuru ir izmantojis arī Dievs pats, lai atklātu sevi cilvēkiem.

Taču tas nebūt nenozīmē, ka tēli kā tādi būtu pretrunā Dieva vārdam. Bībelē ir atrodami atzinīgi vārdi par mākslu, protams, arī sakrālo mākslu. Tā saucamais ikonoklasms – uzskats, ka nepieciešams noraidīt visus mākslinieciskos tēlus, nav bībeliski pamatots. Arī luteriskai baznīcai ir bagāta sakrālās mākslas tradīcija, kas nav vairījusies radīt arī Dieva Tēva, Kristus un Svētā Gara attēlus. Vēsturē bija pat laiks, kad baznīcu sienas un griesti bija apgleznoti ar Bībeles ainām, lai vienkāršiem, neizglītotiem cilvēkiem labāk varētu iemācīt Bībeles stāstus. Taču uz šiem attēliem netika vērsta cilvēku ticība. Visas šīs ilustrācijas tika radītas, lai tās kalpotu vienam nolūkam -­ mācīt Dieva vārdu, kas ir patiesais Viņa atklāsmes līdzeklis.

Ko darīt?

Kā saglabāt kristīgai ticībai raksturīgo uzsvaru uz vārdu sabiedrībā, kura grimst aizvien dziļāk elektronisko tēlu pasaulē un kur lasīšana iet mazumā? Pirmais padoms ir ­- pašiem nepieciešams lasīt. Diemžēl arī mūsdienās vēl zināmās sabiedrības aprindās pastāv tāda problēma kā analfabētisms -­ daudzi cilvēki vispār nav iemācījušies lasīt. Taču vēl skaudrāka problēma, kas skar lielāku cilvēku skaitu, ir nelasīšana ­- cilvēki gan prot lasīt, bet praktiski – grāmatas vai ko citu lasa maz vai arī nemaz. Tāpēc, pretojoties šīm negatīvajām tendencēm, kristiešiem nepieciešams izkopt labu paradumu: regulāri lasīt, pirmkārt, Bībeli, otrkārt, labu literatūru, kā arī presi utt.

Prasme lasīt ir ­- brīnišķīga Dieva dāvana, un tā spēj dot ļoti daudz prieka un gandarījuma. Daudzi kristieši diemžēl neapzinās un nepazīst lielo un bagāto mantojumu, kas gadsimtu gaitā uzkrāts kristīgās tradīcijas ietvaros. Daudzi no vislabākajiem autoriem ir bijuši dziļi ticīgi cilvēki un rakstījuši savus darbus kristīgā pasaules skatījumā. Bet arī daudz kas no klasiskās un mūsdienu literatūras, kura varbūt nav specifiski kristīga, ir lasīšanas vērts un pauž pozitīvas vērtības.

Antīkajā, pagāniskajā pasaulē lasīšana nereti tika dedzīgi sargāta kā priesteru un valdošās elites privilēģija un noslēpums. Šo zināšanu dēļ viņiem piederēja vara un ietekme. Ja kristieši mūsdienās paliks uzticīgi savam mantojumam, ja skaidri apzināsies savu misiju kā “Grāmatas cilvēki” un kops savu lasīt un rakstīt prasmi, tad arī tiem piederēs vara. Un kristieši būs ietekmīgi cilvēki. Varbūt tā nebūs politiska vai ekonomiska vara, bet gan vēl lielāka vara un privilēģija -­ nest glābjošo Evaņģēlija gaismu grēciniekiem.