Jēzus pasludinājums par sevi

Jēzus pravietiskā pasludinājuma saturs bija Viņš pats, Viņa persona. Glābšana nozīmē turēšanos pie Viņa ticībā.

Kā īpaši spilgtu piemēru tam varam minēt Jāņa evaņģēlijā teikto: “Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jņ.6:54) Jēzus nevarēja vēl spēcīgāk pateikt, ka glābšana ir atkarīga no Viņa.

Jēzus teica, ka, nododot savu dzīvi un izlejot savas asinis, Viņš iegūs mums glābšanu. (Mt.20:28) Viņš norāda uz sevi kā vietniecības upurjēru.

Jēzus pats teica, ka Viņa pasludinājums galvenokārt attiecas uz Viņa mīlestības un žēlastības Evaņģēliju. (Lk.4:18-19) Jēzus nebija nācis atklāt jaunu likumu. Jēzus nebija likumdevējs, Viņš nebija otrais Mozus. (Jņ.1:17) Visos laikos ir bijuši kādi, kas to saprata tieši tā. Daži domā, ka Jēzus atcēla Mozus likumu un iedibināja jaunu, pilnīgu likumu. Taču tā ir smaga kļūda.

Tiesa gan Vecās Derības “ceremoniālais likums” ir atcelts par labu Jaunajai Derībai, jo tā priekšraksti par upurēšanu un citiem svētdarbiem bija vienīgi Jēzus misijas attēlojums; tikai “nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids”. (Ebr.10:1) Ceremoniālais likums tika atcelts – tas rada savu piepildījumu Jēzus upura darbā, jo bija tikai laicīgs attēls.

Taču morāles likumu, kas īpaši izteikts desmit baušļos, Jēzus nav ne atcēlis, ne labojis. Viņš īpaši uzsvēra, ka Viņa mērķis nav šo likumu atcelt. (Mt.5:17) Jēzus pretestība Kalna sprediķi nebija vērsta pret Mozus doto Bauslību, bet gan pret farizeju aplamo pieeju tai. Kad Jēzum jautāja par Bauslības pamatu, Viņš tūlīt citēja Vecās Derības Bauslību. Rakstu mācītāji paši it labi zināja, ka Bauslības lielākā pavēle bija mīlēt Dievu un savu tuvāko. (Lk.10:27)