Svēto vidū nav neviena nevainojama cilvēka

Ievērosim, cik tas pamācoši: lai arī apustuļi bija saņēmuši nesalīdzināmu Svētā Gara mēru un bijuši vairāk apveltīti par visiem citiem, tomēr arī viņi nebija pilnīgi brīvi no dabas samaitātības!

Mums ir grūti spriest, cik grēcīgas bija Pāvila un Barnabas domstarpības, par ko vēstīts Apustuļu darbos (15:39), vai cik grēcīga bija liekulība, kuras dēļ Pāvils nosodīja Pēteri, kas redzams Vēstulē galatiešiem (2:11–14), taču to ir ļoti nozīmīgi pamanīt – jā, arī to, ko Pāvils apspriež 2. vēstulē korintiešiem 12. nodaļā.

Vispirms viņš runā par savu brīnumaino piedzīvojumu, ka ticis aizrauts trešajās debesīs, un divreiz piemin, ka viņš pats nezina, tikai Dievs to zina, vai tas bijis miesā vai ārpus miesas. Un pēc tam piebilst, ka ticis aizrauts paradīzē un dzirdējis neizteicamus vārdus, ko nevienam cilvēkam nav atļauts izrunāt. Vai tas nav zīmīgi, ka pēc tam ir šāda atzīšanās: “Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs” (2.Kor.12:7).

Šī vieta man liek domāt, kā tas mēdz notikt ar svētajiem. Man būtu paticis domāt, ka pēc tik brīnumainas pieredzes, kad viņš bijis aizrauts trešajās debesīs un paradīzē, svētais apustulis vairs nejutīs nekādu kārdinājumu kļūt lepns un iedomīgs! Ja reiz viņš ir atgriezies no tik svētas pasaules, elpojis tik tīru gaisu un no Dieva saņēmis tik grandiozu žēlastību, tad tik svētam cilvēkam kā Pāvils vairs nebūs nekādu kārdinājumu būt iedomīgam. Taču mēs lasām ko citu, un pats Pāvils šo kārdinājumu godīgi atzīst.

Jā, tā ir ar visiem Dieva svētajiem. Neviens lai neiedomājas, ka spēj būt svētāks par apustuļiem. Neuzticieties tiem, kuri iedomājas, ka virs zemes ir kļuvuši tik svēti, ka viņos vairs nav atrodams melnais un nesvētais grēks. Domāt šādi par cilvēku, kas joprojām dzīvo virs zemes, raksta M. Luters, “ir pretrunā pašai lietas būtībai, un tā ir tik sveša un neprātīga doma kā tad, ja kāds ārprātīgais sāktu domāt un stāstīt to, ka mūsu Kungs Jēzus būtu kritis grēkā”. Nē, ja mēs sakām, ka mūsos nav grēka, mēs maldinām paši sevi un patiesības nav mūsos (1.Jņ.1:8). Jo Viņa svēto vidū nav neviena nevainojama cilvēka.

Jā, pirms grēkākrišanas cilvēks patiesi bija pilnīgi tīrs un bezgrēcīgs. Toreiz cilvēkam piemita brīva griba, kas Dieva baušļus varēja izpildīt pilnīgi, un cilvēks spēja būt Dievam tīkams. Pirmo cilvēku daba bija kā dzīva Bauslība, kas visās savās daļās saskanēja ar Dieva svēto būtību, – cilvēks bija radīts pēc Dieva tēla un līdzības un šādā stāvoklī spēja izpildīt visas Dieva prasības.

Taču pēc grēkākrišanas visa mūsu daba un spējas ir samaitātas un zudušas. Dieva tēls ir ticis izkropļots, un tā vietā čūska cilvēkā ir iesējusi savu tēlu, indi un ļauno dabu. Tā radusies situācija, ko apstiprina visi Svētie Raksti un cilvēka pieredze: jo vairāk cilvēkā ir Svētā Gara gaismas un spēka, jo smagāka ir cīņa starp Garu un miesu.

Tomēr jau pats šis cīņas fakts ir nosodīts Dieva Bauslībā, kas prasa visas mūsu būtības pilnīgu šķīstību un svētumu. Iekšējais ļaunums, grēcīgās domas, jūtas un iekāres Dieva acīs ir grēks, ko aizliedz un nosoda Viņa Bauslība. Tas liecina, ka neviens svētais nespētu saglabāt žēlastību nevienu pašu dienu, ja tiktu tiesāts pēc Bauslības. Tas ir pirmais iemesls, kādēļ mūsu glābšanai ir nepieciešama brīvība no Bauslības.

Pat paši dievbijīgākie kristieši, kuros Dieva mīlestība un bijība izpaužas visspēcīgāk, savā miesā arvien ir nešķīsti, un katram pienāk brīdis, kad savas sirds samaitātība jāpiedzīvo tik spēcīgi un neatvairāmi, ka tie nonāk tuvu izmisumam. Tie sajūt vēsumu pret Dievu, savu neticību, pārdrošību un biedējošo cietsirdību. Viņi sajūt, ka tiem nav īstas lūgšanu dzīves, nav Dieva vārda spēka un īstās izjūtas, kā arī trūkst degsmes par Dieva godu un vispārējas mīlestības uz savu tuvāko. Visās lietās tie jūt tikai savu nespēku un nāvi. Turklāt viņu sirdī ir daudz necienīgu lietu – nepacietība, dusmas, atriebība, nešķīstas vēlmes, kārības, patmīla un lepnība (Mt.15:18-19).

Kā gan viņi ar visu savu grēka postu var būt Dieva mīļotie bērni un mantinieki, ja tiktu tiesāti pēc Bauslības? Un kā gan viņi var iemantot īstu sirds mieru ar Dievu un pārliecību par Viņa labvēlību un draudzību, ja viņi ticētu, ka Dievs tos tiesās pēc Savas Bauslības? Tāpēc iegaumē, cik ļoti dievišķai glābšanai un miera iemantošanai ir nepieciešama brīvība no Bauslības! Un arī īstai svētdarīšanai un patiesi labu darbu veikšanai ir nepieciešama sirdsapziņas brīvība no Bauslības.

Kungs, atver mūsu sirdis šai patiesībai, kas aklajam prātam šķiet tīrākais neprāts!