Dieva svētā dedzība un dusmas par Viņa baušļu nepildīšanu

Ja tu Viņu mīli un turi Viņa baušļus, tad nebīsties Viņa dusmu, kā jau sacījām iepriekš. Ieklausies, cik žēlsirdīgi Viņš runā: “Es esmu tas, kas dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.” Ja tu vienmēr turēsies pie tā, ka mīli Viņu un turi Viņa baušļus, tev nebūs jābaidās ne no kā ļauna, bet jātic un jāzina, ka laipnais Tēvs tevi apskaus ar mūžīgu mīlestību, žēlastību un svētību. Jā, Viņš mīlēs tevi tā, ka žēlastība un svētība pavadīs arī tavus bērnus no paaudzes paaudzē līdz pat tūkstošajam augumam.

Kad uzticamais Dieva kalps Mozus līdz ar tautu tuksnesī apgrēkojās, krītot nepacietībā un neticībā, Dievs sodīja Savu tautu un noteica, ka viņiem nebūs lemts ieiet apsolītajā Kānaāna zemē. Taču Mozus, ja drīkstam tā sacīt, bija Dieva labākais draugs virs zemes un piedzīvoja vislielāko Dieva žēlastību. Tomēr arī viņam bija jācieš Dieva vispārējais sods, lai visiem būtu redzama Dieva svētā dedzība un dusmas par Viņa baušļu nepildīšanu.

Arī Dāvids saņēma īpašu liecību tam, ka viņa smagais grēks ir tam piedots un viņš ir Dieva žēlastībā. Taču, tā kā Dāvids bija devis iemeslu Tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tad Dievam bija jāparāda Savas dusmas pret izdarīto grēku ar laicīgiem sodiem un mokām (2. Sam. 12).

Svētajos Rakstos ir ļoti daudz piemēru tam, kā mūsu Kungs sirsnīgā dedzībā ir licis svēto sirdīm piedzīvot rūgtas sāpes un ciešanas. Piemēram, Ābrahāms bija piedzīvojis vislielāko prieku par sava dēla Īzāka piedzimšanu, taču vēlāk Dievs tam pavēlēja iet un upurēt šo apsolījuma dēlu. Padomājiet, kādas sāpes!

Jēkabam viens no dēliem bija Jāzeps, ko tas mīlēja vairāk par visiem citiem, un tieši Jāzepa dēļ viņa sirdij nācās noasiņot, uzzinot, ka šo dēlu saplosījis mežonīgs zvērs. Jā, Jāzeps nojauta savu nākotnes diženumu, sapņodams par kūlīšiem un debesu zvaigznēm, kas locījās viņa priekšā, taču vienlaikus viņam nācās arī dziļi pazemoties izmisumā un šaubās, kad viņu ieslēdza važās, pārdeva verdzībā un iemeta cietumā kā noziedznieku.

Kad ķēniņš Dāvids kļuva lepns un priecājās par saviem lielajiem cilvēku pulkiem, savu slaveno vārdu un ķēniņa varu, tad drīz viņa tautu ķēra mēris, paša Dāvida vārds tapa apkaunots un tas savu troni zaudēja (1. Laiku 21).

Jaunava Marija, būdama Dieva Dēla māte, bija visaugstāk apžēlotā visu sieviešu vidū virs zemes, kaut arī jutās pati zemākā un nožēlojamākā, bet arī viņai nācās krusta nāvē zaudēt savu dārgo Bērnu, visas pasaules glābiņu, un viņa nebūt nesteidzās saukt sevi par Dievmāti. Tas viss ir zīme Dieva lielajai dedzībai par Savu bērnu sirdīm un par visu baušļu bausli: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2. Moz. 20:3).

Taču neaizmirsti, ka tieši te ir apslēpta visa grēka būtība, pret ko Viņš karo un ko vēlas iznīcināt. Viņš vēlas iznīcināt tevī mītošo grēku, nevis tevi pašu, jo tu tici Viņa Dēlam un atrodies Viņa pārmācībā. Par Sava Dēla bērniem Viņš ļoti skaidri saka: “Bet, ja viņa dēli atmetīs Manu bauslību un nestaigās pēc Maniem likumiem, ja viņi neturēs svētus Manus noteikumus un nepildīs Manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību. Savu derību Es nepadarīšu par neesošu, nedz grozīšu to, kas nācis pār Manām lūpām” (Ps. 89:31–35).

Mūžīgā miera derība paliek nesatricināma. Dievs mūs ir izredzējis Kristū pirms pasaules radīšanas, un Kristus ir Bauslības gals un piepildījums par taisnību ikvienam, kas tic. Kam ir Dēls, tam ir dzīvība, un tas netop tiesāts pēc Bauslības. Kristībā ir noslēgta žēlastības derība. Un Tā Kunga žēlastība mūžīgi paliek pār tiem, kas Viņu bīstas, un pār tiem, kas ievēro Viņa derību un pilda Viņa pavēles.

Dievs, mūžīgais Tēvs, Tu esi devis Savu svēto Bauslību. Taču, kad visa miesa bija Bauslībā zudusi, Tu dāvināji Savu vienpiedzimušo Dēlu kā Bauslības Piepildītāju un grēku Izpircēju. Sava dārgā Dēla nopelna un aizlūgšanu dēļ Tu devi mums Savu Svēto Garu, lai mūsu sirdīs apskaidrotu Viņa gribu un nodomu un mēs saņemtu bezgalīgu iepriecinājumu Viņa žēlastībā, kā arī pastāvīgā mīlestībā uz Viņa baušļiem un nepatikā pret grēku, kad redzam mūsu Kunga svēto naidu pret grēku un mīlestību uz mums! Visa Dieva vārda būtība ir ticība un mīlestība.

Tas ir Viņa bauslis, lai ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdam un mīlam viens otru saskaņā ar bausli, ko Viņš mums devis.

Mīlestība ir Bauslības piepildījums. Dievs, vairo mums ticību un mīlestību – ticību un mīlestību!
Āmen.