Cilvēks nevar sevi iepazīt bez Dieva vārda spoguļa palīdzības

“Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga!” [Raudu dz.3:40]

Diemžēl daudzi cilvēki sevi pazīst mazāk nekā par ko citu. Viņš var viegli pamanīt otra cilvēka kļūdas, var viegli izskaidrot mazāko skabargu brāļa acī, taču viņam ir bezcerīgi grūti ieraudzīt baļķi savā paša acī. Cilvēki domā, ka viņiem pašiem sevi izprast ir itin viegli, tāpēc nemēģina iekļūt savas dvēseles slēptajos dziļumos. Tomēr gan šodienas tekstā, gan daudzās citās Bībeles vietās mēs esam aicināti iepazīt tieši sevi. Tas, ka esam tik bieži aicināti to darīt, liek domāt, ka to nepavisam nav tik viegli paveikt, kā mēs iedomājamies.

Patiešām, Kristus saka: “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? .. Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” [Mt.7:3,5] Šie vārdi mums parāda, ka visas pārējās zināšanas, inteliģence, kultūra un gudrība mums nepalīdz ne nieka, ja mēs paši sevi neiepazīstam. Mēs varam izzināt zvaigžņu gaitu vai zemes dzīles, bet ko tas mūs palīdz, ja mēs paliekam neziņā paši par sevi? Bez sevis iepazīšanas pat visprecīzākās zināšanas par Dieva vārda patiesībām ir kā koks, kura augļus mēs nevaram nedz noplūkt, nedz baudīt. Persona, kas nav pārbaudījusi savu sirdi, veltīgi lūkojas uz Dievu, lai atpazītu Viņa godību. Šāda persona gan dzird, kā mācītājs saka, ka Kristus ir viņa žēlsirdīgais Glābējs, bet, ja viņš nepazīst sevi, tad tas uz viņu neatstāj nekādu iespaidu.

Pašam sevis iepazīšana ir pirmais solis, kas jāsper, lai ieraudzītu patieso gaismu. Tās ir durvis uz patiesu gudrību, tā ir cilvēka pirmā un visnepieciešamākā mācību stunda. Tiklīdz indivīds iepazīst sevi pareizi, viņš kļūst pazemīgs. Tad viņš ierauga, ka viņš nav nekas kā vien pīšļi un putekļi, ka viņš ir liels grēcinieks, visu dievišķo baušļu pārkāpējs, ka viņš ir cilvēks, kas cīnās pret Dieva valstību un ir negantība Dieva priekšā. Ak, tas ir labi cilvēkam, kas to tā saprot! Kad Kristus evaņģēlijs tad viņam tiek sludināts, viņš to saņem ar milzīgu prieku. Tad viņš tic grēcinieku Glābējam, un viņš pie Viņa turas stingri. Ikdienas izaugsme sevis izzināšanā liek viņam pazemoties katru dienu no jauna, lai meklētu Kristus taisnību, spēku, stiprumu un svētību.

Bet kā cilvēks nonāk pie šīs sevis iepazīšanas, un kā viņš tajā aug? Kad pravietis Jeremija saka: “Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus” [Raudu dz.3:40], viņš neliecina, ka mēs to varam sasniegt pēc saviem spēkiem. Cilvēks var būt pasaules lietās apķērīgs, saprātīgs, pieredzējis un apguvis lielas zināšanas, taču tas viņam nepalīdzēs iegūt patiesās zināšanas par sevi. Neatkarīgi no tā, kāda ir viņa izglītība, viņš var palikt pilnīgi akls attiecībā uz sevi. Pēc savas dabas mūs tik ļoti maldina mīlestība pret sevi, ka mēs vienmēr sevi uzskatām par labākiem nekā patiesībā esam. Pašam Dievam ir jāatver mums acis, lai mēs iegūtu patiesās zināšanas par sevi, un Viņš to dara ar Svētā Gara palīdzību, kad vien mēs lasām, uzklausām un pārdomājam Viņa svēto vārdu, pārbaudot paši sevi. Neviens cilvēks nevar sevi ārēji atpazīt bez spoguļa palīdzības, un tas tāpat ir arī iekšēji. Dieva Vārds ir šāds spogulis mūsu dvēselei. Lielākā daļa cilvēku ieskatās pasaules spogulī; tas ir, viņi sevi vērtē pēc neprātīgās cilvēces domām un aizspriedumiem. Tas, kurš šādi dara, nekad nenonāk pie pareizām zināšanām par sevi. Viņš nekad nesapratīs savas sirds samaitātību. Tāpēc viņš noraidīs evaņģēliju un tā mācību, ka viņš ir nabaga pazudis grēcinieks.

Mēs nedrīkstam par sevi spriest veroties pasaules greizajā spogulī, bet gan tikai lūkojoties Dieva Vārda, it īpaši desmit baušļu, spogulī. Tikai tur mēs varam ieraudzīt savu patieso seju. Tomēr mums ir jāpārbauda sevi pareizā veidā. Kad Svētie Raksti mums bargi aizrāda par mūsu grēkiem, mums no sirds ir jāsauc pēc Dieva žēlastības. Dievs vēlas mums atklāt mūsu sirds ļaunumu. Viņš vēlas mūs apgaismot ar savu Svēto Garu. Viņš vēlas atbrīvot mūs no visa pašapmāna un vēlas nolikt mūsu grēkus mūsu pašu dvēseles priekšā, lai mēs tos ieraugām.