Kristība nav izolēts sakraments

Luteriskās ticības apliecības neuzskata Kristību par izolētu sakramentālu darbību.

Reformācijas laikā vispārēji atzīta Romas katoļu nostāja pret Kristību bija, ka tā piedod iedzimto grēku un tos grēkus, kas izdarīti pirms šī sakramenta saņemšanas, bet neietekmē tos grēkus, kuri pastrādāti vēlāk. Gandarīšana atjauno tos, kas ir zaudējuši savu Kristībā iegūto žēlastību, un “sniedz jaunu iespēju atgriezties un atkal atrast attaisnošanas žēlastību”. Pilnīga šķīstīšanās bija iegūstama šķīstītavā. Romas katoļu baznīca “iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā”.

Luteriskajās ticības apliecībās Kristība ir sakraments, kas patiesībā sniedz grēku piedošanu. Šeit tās ir saskaņā ar Romas katoļu uzskatiem. Tomēr atšķirībā no pretiniekiem, kas nāca no Romas katoļu puses, luterāņi bija pārliecināti, ka Kristībā iegūtā grēku piedošana aptver visu kristieša dzīvi. Tādējādi Luters Mazajā katehismā runā par Kristības ietekmi uz kristieša ikdienu. Tā ik dienas liek mirt cilvēka ļaunajai dabai, kas vēl palikusi kristītajā, un ļauj jaunajam cilvēkam jeb kristietim celties dzīvei, kura pildīta ar labiem darbiem un patīk Dievam. Lielajā katehismā viņš runā par veco Ādamu, “kas dienu no dienas iet mazumā, līdz beidzot iznīkst pavisam”  Leifs Greins šādi skaidro Augsburgas ticības apliecības mācību:

Kristība nozīmē nomiršanu grēkam un jauna cilvēka atdzimšanu Dieva žēlastībā. Tas pilnībā nevar notikt pirms miesas nāves; tādējādi visa dzīve līdz pašai nāvei bez apstājas ir garīga Kristība.

Diez vai būtu pareizi teikt, ka Luters vai luteriskās ticības apliecības atsacījās no trešā sakramenta – grēku nožēlas [penance, ko katoļi tulko kā “gandarīšana”]. Luters nevis atsacījās no grēku nožēlas, bet to iekļāva Kristībā, tā ka Kristība nav tikai izolēta sakramentāla darbība, ar kuras palīdzību kristieši tiek iniciēti baznīcas sadraudzībā, bet sakraments, pie kura kristietis var ik dienas atgriezties. Laika posms starp Kristības brīdi un brīdi, kad tiek pastrādāts grēks, nemazina Kristības iedarbību, sniedzot grēku piedošanu. Luters pārliecinoši saka:

Tādēļ Kristība arvien paliek spēkā.

Vai grēku nožēla [penance] ir ietverta Kristībā (kā Luteram Lielajā katehismā) vai tā kā ilgstoša grēku nožēlas [repentance] dzīve kļūst par atsevišķu sakramentālu darbību (kā Melanhtonam Augsburgas apoloģijā (XIII)), baznīcas ticības dzīvei ir nenozīmīgi. Lai gan Luters saskatīja grēku nožēlu [penance] kā Kristības daļu un nevis atsevišķu darbību, tomēr tieši Luters, nevis Melanhtons veltīja Mazā katehisma iedaļu (V mācību gabalā) tam, kā cilvēkiem jāsūdz grēki un jāsaņem absolūcija. Pēc absolūcijas jānāk “labiem darbiem, kas ir atgriešanās augļi”. Iedaļu par grēksūdzi un absolūciju Luters ir novietojis pēc nodaļas par Kristību, lai parādītu, ka tās ir Kristības turpinājums, kā arī pirms nodaļas par Svēto Vakarēdienu, lai parādītu, ka grēku nožēla [repentance] ir priekšnoteikums Kristus miesas un asiņu saņemšanai. Tā kā Luters grēksūdzei ir piešķīris atsevišķu iedaļu Mazajā katehismā, var rasties iespaids, ka viņš to uzskatīja par atsevišķu sakramentālu darbību. Lai kā tas arī būtu, Luters uzskatīja grēksūdzi un absolūciju par sakramentālām darbībām, jo viņš saredzēja tajās Kristības saistību ar baznīcas dzīvi.