Vai mums ir žēlīgs Dievs

Nepietiek vien ar to, ka ticam tam, ka Dievs ir. Vai mums ir žēlīgs Dievs, tas ir būtiski. Attaisnošana ir mūsu galvenās problēmas ar Dievu atrisinājums, taču tam mēs nespējam īsti ticēt, ja sava grēka neatzīstam (un kā gan lai to atzīst?). Proti, kā gan būtu iespējams pašam pret sevi sacelties, jebšu cilvēka prāts ir apbrīnojami lokans pret saviem grēkiem :/

Cilvēkam ir grūti pieņemt nemainīgas un neapšaubāmas dogmas (ārējas citu noformulētas domas, kas atzītas par patiesām un nemainīgām). Ticība nav prāta dimensija [Pat mūsu pretinieki ir iemanījušies visa cita starpā pieminēt arī ticību, par ko agrāk bija apbrīnojams klusums. Tagad viņi mūs māca, ka netopam taisnoti tikai caur darbiem vien, bet saista kopā ticību un darbus]. Bez skaidras pestījošās ticības viena raksturīga parādība ir cilvēciskas šaubas. Tieši šaubas norāda, ka cilvēks nav pastāvīgs, jo tā domas ir mainīgas. Līdz ar to arī cilvēka gars nav stabils (par to liecina garastāvokļa izmaiņas). Pēc dabiskās atziņas cilvēks par visu spriež pēc savas pieredzes vai gudrības (kurai papildinoties viss kā kaleidoskopā mainās). Taču ticības dogma ir tāda, ka Dieva Vārds nemainās kādu īpašu apstākļu vai kāda klausītāja laicīgās vai garīgās bagātības priekšā.

Vai mums ir žēlīgs Dievs? Lai to atzītu ir jāatzīst savs grēcīgums. Taču …Prāts drīzāk noraidīs Svētos Rakstus nekā atzīsies savos pārkāpumos, bet ja tiek noraidīta Bībeles autoritāte, par reliģijas vadmotīvu kļūst pats cilvēks, viņa saprāts, sirdsapziņa, tradīcijas, modernā zinātne vai kas cits tikpat akls un maldinošs. Pat formāla sekošana pareizām lietām, (citu pareizajiem darbiem), ja to dara bez īstās ticības, jebšu patiesās lietu izpratnes, galu galā atkal noved maldos.

Tādēļ mēs izšķiram vismaz divu veidu reakciju uzklausot (lasot) Bībeli:

Sekas ir tādas, ka dzirdot Dieva Vārda Evaņģēliju cilvēka prāts ir spiests pieņemt lēmumu:
A) ar spoguli kaut kas nav kārtībā;
B) ar mani nav kaut kas kārtībā.

Pēc izdarītās izvēles nāk atkal divas jaunas “brīvās” izvēles iespējas:
A1) neko tur nevar darīt,
A2) jāizmaina spogulis;
B1) jāizmainās pašam,
B2) neko tur nevar darīt.

Bet te nu ir divi vienādi apgalvojumi (A1 un B2), kas ārēji izskatās gluži vienādi, tomēr katrs pieder savai (atšķirīgai) kategorijai:
A) spogulim nav taisnība,
B) man nav taisnība (skatīt zīmējumu).

Ticības noslēpums ir tāds, ka tieši mūsu attiecības ar Dievu …vistiešākajā veidā nosaka to VAI (vai IR vai NAV) Dievs žēlīgs pret mums.