Mans gars gavilē

“Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.”” [Lk.1:46–55]

Šī Marijas dziesma ir senākā Adventa dziesma. Tā ir dedzīga, jā, pat varētu teikt, mežonīga un revolucionāra. Tā nav samtainā, sapņainā Marija, kā mēs mēdzam viņu attēlot savās gleznās un Ziemssvētku bildītēs. Šeit runā dedzīgā, lepnā un iedvesmotā Marija. Šeit nav nekā no saldiem un skumjiem toņiem, kas ieskanas dažās mūsu Ziemassvētku dziesmās. Patiesībā, šī ir skarba un nežēlīga dziesma par gāztajiem troņiem un pazemotajiem šīs pasaules kungiem. Par Dieva varu un cilvēku bezspēcību. Marijā atdzīvojas tā balss, kas bija Vecās Derības sievietēm pravietēm: Deborai, Judītei, Mirjamai.

Mariju bija pārņēmis Svētais Gars, un viņa pazemīgi un paklausīgi ļauj notikt tam, ko pavēl Gars, kas pūš, kur grib. [Jņ.3:8] Viņa runā šī Gara spēkā par Dieva nākšanu pasaulē, par Jēzus Kristus nākšanu.

Protams, viņa labāk nekā jebkurš zina, ko nozīmē gaidīt Kristus nākšanu. Viņas gaidīšana atšķiras no citu cilvēku gaidām. Viņa gaida Viņu kā Viņa māte. Viņš ir tuvāk viņai nekā jebkuram citam. Viņa zina Viņa nākšanas noslēpumu, zina par Gara lomu tajā, zina par Visuvareno Dievu, kas ir paveicis šo brīnumu. Pati savā ķermenī viņa piedzīvo Dieva brīnumainos ceļus cilvēcei – ka Dievs nekārto lietas tā, lai tas atbilstu mūsu uzskatiem un viedokļiem, un neiet ceļus, ko cilvēkiem labpatiktu noteikt. Dieva gaitas ir brīvas un unikālas pāri visām mūsu saprašanas un pierādīšanas spējām.

Kur mūsu saprašana ir sašutusi, kur mūsu daba dumpojas, kur mūsu dievbijība bažīgi ietur distanci – tieši tur Dievam patīk atrasties.

Dievs vēlas būt tur, lai gan tas mulsina saprātīgu cilvēku sapratne un kaitina mūsu dabu un dievbijību, un neviens no mums to nevar to aizliegt.

Tikai pazemīgie tic un priecājas, ka Dievs ir tik brīnišķīgi brīvs, ka, tur, kur cilvēki krīt izmisumā, Viņš dara brīnums, un ceļ godā pieticīgo un nenozīmīgo.

Tieši tas ir brīnumu brīnums, ka Dievs mīl pieticīgo. “Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu.” Dievs starp pazemīgajiem – tā ir revolucionārā un kvēlā Adventa vēsts.

Tā sākas ar pašu Mariju, galdnieka sievu, kā mēs teiktu, nabadzīgu strādnieka sievu, neatpazīstamu un augsti negodātu, tomēr tagad, tieši tāda, kāda viņa ir – vienkārša un bez ievērības citu acīs – ir Dieva ievērota un izraudzīta par māti pasaules Pestītājam.

Viņa netika izraudzīta jebkāda cilvēciska nopelna dēļ, pat ne tādēļ, ka viņa neapšaubāmi bija dziļi dievbijīga, nedz arī pateicoties viņas pazemībai vai kādam citam tikumam, bet pilnīgi un nepārprotami tādēļ, kā tāda ir Dieva žēlīgā griba mīlēt, izraudzīt un paaugstināt vienkāršo, neievērojamo un to, kuru uzskata par maznozīmīgu.

Skarbā, dievbijīgā un parastā strādnieka sieva Marija, kas dzīvoja savā Vecās Derības ticībā un cerēja uz savu Pestītāju, kļuva par Dieva māti. Kristus, nabadzīgais pilsētas strādnieka dēls, tiek guldīs silītē.

Dievs nekaunas cilvēka vienkāršības dēļ, bet gluži pretēji, dodas tieši tur, un izraugās par savu darba rīku un paveic savus brīnumus tieši tur, kur tos sagaida vismazāk.

Dievs tuvojas zemajiem, mīl pazudušos, nepamanītos, neievērojamos, izstumtos, bezspēcīgos un salauztos.

To, ko cilvēki sauc par pazudušu, to Dievs sauc par atrastu. Ko cilvēki sauc par nosodītu, to Dievs sauc par glābtu. Kur cilvēki saka “Nē!”, tur Dievs saka “Jā!”