Antikrista pretdabiskā izturēšanās

“Viņš neievēros arī savu tēvu dievus, nedz to, ko sievas iemīļojušas, nedz kādu citu dievu, bet pacelsies iedomībā pāri par visiem.” [Dan.11:37]

Pravietis atklāj Antikrista pretdabisko izturēšanos – viņš neievēros savu tēvu Dievus un vispār nevienu dievu un pacelsies iedomībā pāri visam. Tas ir, Antikrists atmetīs baznīctēvu mācību. Šis process iesākās Viduslaikos, kad mācība par Kristus taisnību tika atmesta un aizstāta ar mācību par cilvēku darbu taisnību.

Mūsu tulkojums dievu, “ko sievas iemīļojušas” ir neveiksmīga orģinālteksta interpretācija, jo tulks ir uzskatījis, ka runa šeit ir par dievieti Astarti. Patiesībā runa ir par to, ka viņš ignorēs vīrieša dabisko tieksmi pēc sievietes. Kopš Reformācijas laikiem pilnīgi pamatoti šī pretdabiskā attieksme tiek saistīta ar Romas baznīcas priesteru laulību aizliegumu un mūku dzīves slavinājumu. Mūsu dienās šis pretdabiskais lēmums ir turpinājis savu pretdabiskumu līdz galam un ir novedis pie tā, ka Romas baznīcā daudzi mācītāji ir homoseksuālisti un bērnu seksuāli izmantotāji. Tas tā notiek pat baznīcas augstākajos ešelonos. Par to liecina neskaitāmas tiesvedības, pašu Romas baznīcas mācītāju atzīšanās, atbildot uz žurnālistu aptaujām, un beidzot to nesen publiski ir atzinis arī Romas pāvests.

Šis ķēniņš – Antikrists vispār negodās nevienu dievu. Luters katehismā saka, ka neviena tauta nekad nav bijusi tik bezdievīga, ka nebūtu godājusi nevienu dievu, bet Antikrists to darīs. Viņš godās tikai pats sevi, pielūgs pats sevi, tā novedot savu pretdabiskumu līdz galam. Luteriskās baznīcas un arī citu baznīcu teologi ir norādījuši, ka šī baismīgā augstprātība ir atklājusies Romas baznīcas izsludinātajā dogmā par pāvesta nemaldīgumu un pretbībliskajās dogmās, kas vēlāk balstoties tajā izsludinātas.

1870. gada 18. jūlijā tika izsludināta konstitūcija Pastor aeternus, kurā tika pasludināta pāvesta nemaldība mācības un morāles jautājumos, kad viņš īpaši (ex cathedra) izsludina kādu dogmu. Šīs pāvesta tiesības pirmoreiz tika īstenotas 1950. gada 1. novembrī, kad visai evaņģēliskajai pasaulei nodrebot šausmās, Visu svēto dienā Romas pāvests Apustuliskajā Konstitūcijā Munificientissimus Deus pasludināja dogmu par Jaunavas Marijas nevainīgo ieņemšanu un viņas miesas uzņemšanu debesīs.

No šā brīža visai pasaulei tika uzskatāmi parādīts, ka pats cilvēks ir tiesīgs iedibināt nemaldīgas dogmas, un ka šīm dogmām nav nepieciešams pamatojums Svētajos Rakstos. Šādā veidā baznīcas dogma tika atrauta no Dieva vārda. Tagad cilvēks baznīcā tika paaugstināts pār Dieva Vārdu un pats kļuva par savu reliģisko dogmu avotu.