Cilvēku godāšana un pielūgšana ir elkkalpība

Cits elks, kas cilvēkiem ļoti raksturīgs, ir cilvēku godāšana un pielūgšana. Tas notiek tad, kad mūsu sirds pārāk lielu vērtību piešķir cilvēku domām vai kādam atsevišķam cilvēkam, kā viņa draudzība, viņa attieksme, vērtējums vai arī ietekme un palīdzība šķiet svarīgāka par paša Dieva draudzību – Viņa prātu, Viņa svētajiem vārdiem, Viņa uzticību, varu un palīdzību.

Tā notiek, piemēram, pie cilvēka, kas redz un saprot sava Kunga prātu, bet neuzdrošinās to pildīt tāpēc, ka tas nepatiks apkārtējiem vai arī kādam īpašam cilvēkam; vai arī ja kāds ar skaidru izpratni par Dieva vārdiem dievišķo spriedumu neuztver nopietni, jo viens vai otrs ietekmīgs cilvēks ir paudis pretējas domas; vai arī tad, ja kāds, būdams bēdās un nelaimē, neredz sev nekādu iespēju glābties, ja viens vai otrs svarīgs cilvēks tam nepalīdzēs; un, visbeidzot, tad, kad visu labo un ļauno, ko piedzīvojam, mēs piedēvējam pašiem cilvēkiem un neapjēdzam, ka cilvēki ir tikai instrumenti un tikai Dievs ir visvarens, kas valda un noteic mūsu dzīvi, tā ka neviens mums nevar kaitēt un pat draugs mūs nevar iepriecināt, ja pats Dievs mums nepiešķirs gan vienu, gan otru (Jes.45:6-7; 54:16; Am.3:6; 2.Sam.16:10; Mt.10:29-31).

Ja nopietni tam neticam un nepaļaujamies, tad mūsu acis ir pievērstas šim tārpam, cilvēkam, un mūsu sirds ar visām savām bailēm un mīlestību, kāda pienākas vienīgi varenajam Radītājam, pieķeras radībām. Svētie Raksti vairākās vietās brīdina no cilvēku godāšanas.

Kristus saka: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mt.10:37). Jānis stāsta par daudziem valdības vīriem, kas bija sākuši Viņam ticēt, Viņa personai un amatam, bet to atklāti neapliecināja, jo “viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā” (Jņ.12:43). Dāvids saka: “Nepaļaujieties uz dižciltīgajiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!” (Ps.146:3).

Evaņģēlists Lūka Apustuļu darbos (12:22-23) min cilvēku godināšanas piemēru un kā pret to vēršas Kunga degsme, proti, Hērods teica runu un tauta sauca: “Tā ir Dieva balss, ne cilvēka,” taču Tā Kunga eņģelis viņu tūlīt sita, jo viņš nedeva godu Dievam, un viņš tika tārpu saēsts un nomira.

Ievērosim Tā Kunga degsmi par pirmo bausli! Te mēs redzam, ko nozīmē Jesajas grāmatas vārdi (42:8): “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.”