Likt Bauslību pretī Bauslībai

“Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam.” [Gal.2:19]

Šie ir pārsteidzoši vārdi un nedzirdēta runa, ko cilvēka prāts pilnīgi nemaz nesaprot.

Pāvils runā lielā dedzībā, kā cilvēks, ko pārņēmis dziļš sašutums — itin kā viņš gribētu sacīt: kādēļ jūs tā lielāties ar Bauslību, par kuru es neko negribu zināt?

Ja Bauslība vispār ir vajadzīga, tad man, katrā ziņā, tā ir. Tā Pāvils, Svētā Gara saviļņots, pats nosauc žēlastību par Bauslību, apzīmēdams pašu žēlastības darbu ar jaunu vārdu — par apkaunojumu Bauslībai, Mozum un viltus apustuļiem, kuri apgalvoja, ka Bauslība ir nepieciešama attaisnošanai — viņš liek Bauslību pretī Bauslībai.

Itin kā gribētu sacīt: Mozus Bauslība mani apsūdz un nolād. Pretstatā šai Bauslībai, kas apsūdz un nolād, man ir cita Bauslība, proti, žēlastība un brīvība. Tā apsūdz pašu apsūdzētāju, pazudina to Bauslību, kas grib mani pazudināt. Tā nāve nonāvē nāvi, bet šī otrā nāve, kas to nonāvē, ir pati dzīvība.

Te nu Pāvils ir visu ķeceru ķeceris, — viņš saka: tas, kurš ir nomiris Bauslībai, dzīvo Dievam. Viltus apustuļi mācīja: ja tu nedzīvo Bauslībai, tad Dievam esi miris. Pāvils saka gluži pretēji: ja tu neesi nomiris Bauslībai, tad nevari dzīvot Dievam.

Šo mācību cilvēka prāts un gudrība nespēj aptvert, tādēļ tā pastāvīgi māca pretējo.

Tādēļ mums jāpaceļas Debesu augstumos un jābūt pārliecinātiem, ka stāvam tālu pāri Bauslībai, esam Bauslībai nomiruši.

Šī skaidrojuma nolūks ir parādīt, ka tiekam attaisnoti nevis ar Bauslības palīdzību, bet tikai ar ticību Kristum.