188. Ko Bībele māca par Jēzus ieņemšanu?


Par desmit baušļiem

KO DOMĀ VAI SAPROT AR BAUSLĪBU TAD, KAD JAUNAJĀ DERĪBĀ TO SLUDINA UN MĀCA KRISTIEŠIEM?

Ar to saprot desmit baušļus. Jo, kad Kristus un Pāvils piemin bauslību, tad viņi ar to domā desmit baušļus (Mt. 5, 19, Lk. 10, Rom. 7, 13).

KAS PAR MĀCĪBU IR DESMIT BAUŠĻI?

Morāles likuma definīcija jāņem ex Locis et Examine Dr. Philippi.

VAI ŠIE DESMIT BAUŠĻI IR ARĪ JĀSLUDINA UN JĀMĀCA KRISTIEŠIEM JAUNAJĀ DERĪBĀ?

Jā, jo Kristus un Pāvils to ir darījuši (Mt. 5., Rom. 7., un 13.).

BET KRISTUS TAČU IR LICIS SLUDINĀT TIKAI EVAŅĢĒLIJU (MK. 16.)

Šai vietā par Evaņģēliju sauc visu dievišķā vārda mācību kopumā, kuras pamatlietas Kristus nosauc šādi: atgriešanās un grēku piedošana (Lk. 24), Pāvils: atgriešanās pie Dieva un ticība mūsu Kungam Jēzum Kristum (Ap. d. 20). Bet atgriešanās, tas ir – grēku un Dieva dusmu atzīšana – patiešām nav vis Evaņģēlija, bet gan bauslības mācība.

BET KAM TAS IR DERĪGI VAI NEPIECIEŠAMI – AR BAUSLĪBU NOSODĪT GRĒKUS UN DRAUDĒT AR DIEVA DUSMĀM, JO GALU GALĀ IR TAČU TĀ, KA DIEVS GRIB PIEDOT GRĒKUS UN PIEŅEMT GRĒCINIEKUS ŽĒLASTĪBĀ? KĀPĒC TAD UZREIZ NESĀK AR EVAŅĢĒLIJU?

Mt. 9.: “Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem”, tas ir, Evaņģēlijs tiek sludināts nabaga, bauslības salauztajām sirdīm (Lk. 4, Jes. 61 un 66). Jo farizejiska sirds domā, ka tai nav vajadzīgs Evaņģēlijs vai Kristus. Tāpēc caur bauslību jātiek sagatavotam ceļam Kungam Kristum, lai farizejiem tiktu parādīts, cik veltīgi ir viņu pestīšanas darbi, un ka viņi nenopelna nekā cita kā tikai dusmas, bet pārdrošajiem tiek atklāts, cik šausmīgi ir viņu grēki Dieva priekšā un ka viņi atrodas zem Dieva dusmām un pazušanā, lai tā viņi kļūtu visnotaļ izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, kuru Evaņģēlijs atklāj Kristū utt.

EVAŅĢĒLIJĀ, TAS IR, KRISTUS CIEŠANĀS, TAČU DAUDZ SKAIDRĀK VAR PARĀDĪT UN REDZĒT, CIK ŠAUSMĪGA LIETA IR GRĒKI UN CIK SMAGAS IR DIEVA DUSMAS, KĀ SAKA SVĒTAIS BERNARDS: ES TAM NEKAD NETICĒTU, JA ES TO NEBŪTU REDZĒJIS PIE DIEVA DĒLA, – TĀTAD TE PAT NAV VAJADZĪGA BAUSLĪBAS MĀCĪBA

Atklāt grēkus tā, lai varētu atzīt, kas ir vai nav grēks, kā arī izteikt pār mums Dieva dusmu un pazušanas spriedumu, – tas nav Evaņģēlija, bet gan bauslības amats (Rom. 3 un 4, 2. Kor. 3). Bet tā kā Evaņģēlijs māca, ka Kristus mūs ir atpestījis un salīdzinājis ar Tēvu, tad tas arī rāda, no kā Kristus mūs atpestī, proti – no bauslības lāsta (Gal. 4), kā Viņš ir nopelnījis mums salīdzināšanu, proti – Viņš ir piepildījis bauslību, būdams nolikts zem tās, un nesot mūsu grēkus un Dieva dusmas. Tātad Evaņģēlijs izskaidro bauslības mācību, parādot Kristū, kāda smaga, nepanesama lieta Dieva tiesas priekšā ir grēki un sods par grēkiem; jo Evaņģēlijs māca, ka Kristus to ir par mums darījis, nolikts zem bauslības (Gal. 4). Un tomēr paliek skaidra atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju, jo Evaņģēlijs sludina, ka Dievs mūsu pestīšanai un salīdzināšanai ir nolicis Savu Dēlu zem bauslības, uzlicis Viņam mūsu grēkus, izgāzis pār Viņu Savas dusmas un lāstu, ko esam pelnījuši mēs: bet bauslība uzliek sodu par mūsu grēkiem nevis kādam citam, bet gan mums pašiem. Ja mēs nesatveram Kristus salīdzināšanu, Bauslība dusmu un lāsta spriedumu mūsu grēku dēļ izsaka pār mums mūsu pazudināšanai.

TĀTAD BAUSLĪBA IR JĀSLUDINA TĀPĒC, LAI ĻAUDIS CAUR TO KĻŪTU TAISNI UN SVĒTLAIMĪGI?

Nē, jo caur bauslību neviens nekļūs taisns Dieva priekšā; pat bauslības darbi ir zem lāsta, jo nav tādas bauslības, kura darītu dzīvu (Gal. 3 un 4).

BET MOZUS TAČU SAKA PAR BAUSLĪBU: ES ESMU JŪSU PRIEKŠĀ NOLICIS DZĪVĪBU UN NĀVI, SVĒTĪBU UN LĀSTU (5. MOZ. 30); TĀPAT ARĪ KRISTUS: DARI TO UN TU DZĪVOSI (MT. 19, LK.10); UN PĀVILS: KAS DARA BAUSLĪBAS DARBUS, TIE DIEVA PRIEKŠĀ KĻŪST TAISNI (ROM. 2); LIKUMS IR DOTS DZĪVĪBAI (ROM. 7)

Bauslība tur mūs šādas tīras, svētas, pilnīgas taisnības priekšā. Kam tāda būtu un kurš to turētu, tas, kā skan bauslības apsolījumi, neapšaubāmi, būtu svētlaimīgs un taisns Dieva priekšā. Bet par to, ka neviens caur bauslību nekļūst taisns un svētlaimīgs, nav vainojama bauslība, it kā tā mācītu par ļauniem vai nepilnīgiem darbiem, bet tā tiek padarīta nevarīga caur miesu, kura nespēj turēt bauslību (Rom. 8, Ap. d. 7).

TOMĒR ATJAUNOTAJAM CILVĒKAM CAUR SVĒTĀ GARA DARBĪBU IR NE VIEN ĀRĒJĀ, BET ARĪ IEKŠĒJĀ PAKLAUSĪBA BAUSLĪBAI (ROM. 7) – KĀPĒC TAD VIŅŠ NEVARĒTU TURĒT BAUSLĪBU?

Bauslība neprasa aptraipītu, sadalītu paklausību, bet, kā to vēsta pirmais un pēdējais bauslis tik tīru un pilnīgu, lai tā būtu no visas dvēseles un lai tur nebūtu klāt nekādas ļaunas iekāres. Bet par to, ka arī svētie šajā dzīvē nesasniedz tādu pilnību, sūdzas Pāvils (Rom. 7) un Dāvids (Ps. 130, 143.). Bet bauslības spriedums nu ir tāds – ja kaut kā pietrūkst, ja cilvēks neturas pie visa, kas rakstīts bauslībā, tad viņš ir pilnībā vainīgs un zem lāsta (Gal. 3, Jēk. 2). Šī iemesla dēļ bauslība nevar padarīt taisnu, un, ja mēs negribam tikt pazudināti, tad mums ir vajadzīga cita taisnība.

KĀPĒC TAD IR JĀSLUDINA BAUSLĪBA?

Pirmkārt tāpēc, lai ļaudis no tās mācītos atzīt savus daždažādos, smagos grēkus un kādu šausmīgu Dieva spriedumu viņi caur tiem ir sev uzkrāvuši, proti – viņi atrodas zem Dieva dusmām un lāsta uz mūžīgo pazušanu, ja vien viņiem caur Kristu netiek palīdzēts: lai viņi atgrieztos no grēkiem – lai viņi bītos Dieva dusmu un alktu pēc patiesā ārsta (2. Kor. 3, Ecēh. 18, Mt. 9).

Otrkārt tāpēc, lai atgrieztajiem būtu regula, kas norādītu tos Dievam tīkamos darbus, kas ticīgajiem jādara, Viņam kalpojot (5. Moz. 13, Ecēh. 20, Rom. 13, Kol. 2).

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.