119. Kas draud katram, kurš ienīst Dievu un pārdroši pārkāpj Viņa baušļus?


Par antikristu

Terminu antikrists Raksti lieto gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Plašākā nozīmē šis termins apzīmē visus mācītājus, kuri papildina Dieva Vārdu ar cilvēku mācībām (1.Jņ.2:18). Visi maldu mācītāji ir jāuzskata par antikristiem (ἀντίχριστοι, Kristus ienaidnieki), jo mūsu Kungs uzstāj, ka baznīcā nedrīkst mācīt nevienu citu mācību, kā vien Svētos Rakstus (Mt.28:20; Jņ.8:31-32; 17:20; 5:39; Rom.16:17; 1.Pēt.4:11; 1.Tim.6:3 un turpm.; 2.Tim.3:15-17; 2.Jņ.10; Atkl.22:18-19). Visi, kuri neņem vērā šo dievišķo pavēli, ir Dieva pretinieki un ienaidnieki (Lk.11:23).


Taču šaurākā nozīmē termins ἀντίχριστοι apzīmē lielo antikristu, kura nākšana tiek pravietota 2.Tes.2:3-12. 1.Jņ.2:18 šis antikrists κατ’ εξοχήν* tiek nepārprotami nošķirts no “daudziem antikristiem” un viņa parādīšanās tiek atspoguļota kā pēdējo laiku zīme. Viņā antikristietība sasniedz savu kulmināciju (2.Tes.2:7 un turpm.).

Tā kā Svētie Raksti atspoguļo antikristu kā ļauno, no kura ir jāvairās visiem ticīgajiem un kuru viņi tādēļ arī pazīs (2.Tes.2:8), tad mums ir jāņem vērā visas pazīmes, ar kurām tas tiek raksturots atklāsmē. Saskaņā ar 2.Tes.2:3-12, šīs pazīmes ir šādas:

  • Atkrišana (ή άποστασία). 2.Tes.2:10-12 skaidri norāda, ka šī atkrišana nav jāsaprot politiskā ziņā (komunisms un anarhija; despotisku valdnieku parādīšanās). Apostāsi izraisa “maldināšana,” kuras rezultātā cilvēki sāk ticēt meliem un savas neticības dēļ tiek pazudināti. Līdz ar to, tā ir “atkrišana” no Kristus un Viņa vārda (2.Tes.2:4).
  • Atrašanās “Dieva templī” (2.Tes.2:4). Lielā atkrišana no Kristus un Evaņģēlija notiek nevis ārpus Baznīcas, bet gan tās iekšienē, jo “Dieva templis” ir baznīca (1.Kor.3:16 un turpm.; 1.Tim.3:15; 2.Tim.2:20). Tādēļ antikrista izraisītā lielā apostāse nav pagānisma vai antikristīgu kultu izplatīšanās, bet gan ārējās baznīcas robežās notiekoša atkrišana. Šī iemesla dēļ to dēvē arī par “netaisnības noslēpumaino spēku” (μυστήριον τῆς ἀνομίας 7.pants), tas ir, par bezdievību, kura maskējas aiz dievbijīgiem vārdiem un formām. Un šī bezdievība nav vienīgi īslaicīga, bet gan pastāvīga, jo antikrists turpinās atrasties Dieva templī līdz pat Tā Kunga otrajai atnākšanai (8.pants).
  • Sacelšanās pret visu, kas saucas Dievs vai svētums. Dieva templī sēdošais antikrists atradīsies pastāvīgā opozīcijā Dievam un Viņa vārdam, pretendējot uz augstāko varu reliģijas jautājumos (“pats sevi celdams par Dievu,” 4. pants). Atrodoties antikrista vadībā, baznīca nepakļausies nedz Kristum, nedz Viņa Evaņģēlijam, bet darīs vienīgi to, ko pieprasa antikrists ar viņa šķietami dievišķajām pilnvarām. Visiem, kuri atrodas viņa pārvaldē, ir jāpakļaujas viņam, nevis Dievam.
  • Sātana darbošanās antikristā. Lai arī antikrists nav pats sātans, tomēr “viņa parādīšanās [..] ir sātana darbs” (κατ᾽ ἐνέργειαν τοῦ σατανᾶ 9. pants); proti, viņš parādās sātana maldinošās, prasmīgās un ļaunprātīgās darbības rezultātā un baznīcā to uztur sātana spēks, jo, pateicoties sātana spēkam, viņš ir spējīgs veikt “viltus varu, zīmes un brīnumus” (9. pants). Īpašības vārds viltus mūsu tulkojumā (grieķu ψεῦδος attiecas uz trim lietvārdiem: vara, zīmes un brīnumi. Tā kā antikrists māca maldu mācības, tad viņš dara arī viltus darbus. Tādēļ viņa vara pamatojas spējās ar sātana palīdzību piekrāpt cilvēkus ar visu iespējamo melu palīdzību.
  • Antikrista atklāšana un iznīcināšana Tā Kunga mutes elpu (8. pants). Daudziem antikrists paliks apslēpts (“netaisnības noslēpumainais spēks,” 7. pants), tomēr pienāks laiks, kad viņš tiks atklāts un viņu iznīcinās Tā Kunga mutes elpa, kas ir Dieva Vārds (Jes.11:4; 49:2; Atkl.1:16). Tātad, antikristu atklās un iznīcinās Dieva Vārda sludināšana. Tomēr tas nenozīmē viņa ļaunās varas galu, jo viņu “izdeldēs” (καταργήσει anulēs, novāks no ceļa) pats Kungs, “atnākdams godībā” (8. pants). Tas nozīmē, ka antikrista vara turpināsies līdz pat pastarajai dienai.
  • Antikrista atnākšana un valdīšana ir Dieva dusmu izpausme pār visiem tiem, kas “nav pieņēmuši patiesības mīlestību**, kas tos būtu izglābusi” (10. pants). Tādēļ viņa parādīšanās daudziem nes pazudināšanu (12. pants) un vēsta par Dieva pazudinošajām dusmām pastarajā dienā (3. pants).

Visas šīs antikrista pazīmes mēs neatrodam ne atsevišķos maldu mācītājos (Ārijs, Muhameds), ne kādos tirānos (Nērons, Napoleons), bet gan pāvestības institūcijā. Šeit, Kristus ārējā baznīcā, ir šī lielā atkrišana (άποστασία), proti, Rakstu kā ticības vienīgā avota un normas noraidīšana un kristietības centrālās mācības, sola fide, noraidīšana. Taču “vienīgi šī mācība rada, uztur, uzceļ, saglabā un aizsargā baznīcu un bez tās Dieva baznīca nespēj pastāvēt ne stundu” (Luters, St. L., XIV, 168. lpp.).

Antikrista baznīcā mācība par attaisnošanu no žēlastības, ticībā, ir anatemizēta un tās kristīgie aizstāvji – nosodīti kā herētiķi un antikristi (Tridentas koncils, VI ses., 11, 12, 20. kan.).

Vēl vairāk, Kristus bezdievīgais pretinieks šeit rāda savus viltus darbus, zīmes un brīnumus, un “ar visādiem netaisnības līdzekļiem” pieviļ neskaitāmas dvēseles, vedot tās pazušanā (Gal.3:10; 5:4).

Šeit mēs saskaramies ar vislielāko apostāsi, kura maskējas zem ārējas dievbijības, vispilnīgāko liekulību, kura slēpjas aiz māceklības plīvura, un visniknāko naidu pret Kristu un Viņa Evaņģēliju, kurš mēģina aizsegties ar pretenciozu titulu “Kristus vietnieks,” utt..

Šeit, kristīgā baznīcā, mēs atrodam visklajāko pagānismu (svēto un dažādu statuju pielūgšanu, mācību par attaisnošanu ar darbiem) un tūkstošiem nežēlīgi noslepkavotu martīru asinis, kuras izlietas, patiesā kristīgā ticībā un dedzīgumā oponējot šim antikristīgajam pagānismam.

Šeit mēs redzam, kā antikristu atklāj un iznīcina no Tā Kunga mutes nākoša dvaša, proti, luteriskā reformācija un tās izteiktais atmaskojums, ka pāvests ir antikrists.

Visbeidzot, šeit mēs sastopamies ar šo augstprātīgo attieksmi pret visām pastāvošajām valdībām, kura ir raksturīga antikristam, grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, kurš “saceļas pret visu, kas saucas Dievs.”

Tādēļ mūsu luteriskā ticības apliecība pamatoti pasludina, ka Romas pāvests ir antikrists:

“Antikrista pazīmes [netikumi] nepārprotami sakrīt ar pāvesta un viņa piekritēju valstību. Jo Pāvils Vēstulē tesaloniķiešiem, 2. un 3. nodaļā, aprakstot antikristu, dēvē viņu par Kristus ienaidnieku, kurš pretojas un saceļas pret visu, kas saucas Dievs. [..] Tādēļ viņš runā par tādu, kurš valda baznīcā, nevis par kādiem pagānu ķēniņiem, un viņš to dēvē par Kristus ienaidnieku, jo tas izgudro mācības, kuras ir pretrunā Evaņģēlijam, un piesavinās dievišķas pilnvaras” (Šmalkaldes artikuli).

Un vēlreiz:

“Ja reiz tā, tad visiem kristiešiem būtu jāpiesargās no līdzdalības šajā pāvesta bezdievīgajā mācībā, zaimos un zvērībās. Tādēļ viņiem būtu jāatstāj pāvests un viņa piekritēji, un jānovēršas no viņiem kā no antikrista valstības, kā to ir pavēlējis Kristus Mt.7:15: “Sargieties no viltus praviešiem.” Un Pāvils piekodina vairīties un novērsties no bezdievīgiem mācītājiem kā no nolādētiem (Gal.1:8; Tit.3:10). Un 2.Kor.6:14 viņš saka: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību?”

Mūsu ticības apliecības mācība, ka “pāvests ir pats īstais antikrists.” (Šmalkaldes artikuli) tiek noliegta, pamatojoties tajā, ka 2.Tes.2:3-12 apustulis Pāvils runājot nevis par kādu mācības sistēmu, bet gan par kādu konkrētu personu. Taču šādam iebildumam nav pamata, jo Sv. Pāvils šeit apraksta “netaisnības noslēpumaino spēku,” kurš darbojās jau viņa laikā un kurš darbosies līdz pat pasaules galam (7. un 8. panti).

Ja mūsdienu protestantu teologi atsakās atzīt, ka Romas pāvests ir antikrists, tad tas ir tādēļ, ka viņi paši neapzinās, ko nozīmē atsacīties no Dieva Vārda kā vienīgā ticības avota un standarta un anatemizēt mācību par attaisnošanu ticībā. Tā kā pāvestība iznīcina centrālo kristīgās ticības mācību, tad tās ārējā piekrišana apustuļu ticības apliecībai ir vienīgi vēl viens no daudzajiem viltīgajiem veidiem, kā pievilt tos, kuri par to nenojauš. Vēl viens no šādiem veidiem ir “labie darbi,” ar kuriem tā lielās. Luters pamatoti saka:

“Pāvestība ir valstība, kura sagrauj gan ticību, gan Evaņģēliju.”

Uz jautājumu, vai atsevišķi pāvesti varētu personīgi ticēt Kristum, diezin vai varētu atbildēt apstiprinoši, jo ikviens pāvests ir antikristīga kulta galva, oficiāli un pastāvīgi anatemizējot mācību par attaisnošanu ticībā. Arī “dievbijīgie pāvesti” ir “viltus brīnums,” ar kuru palīdzību sātans maldina tos, kuri nemīl mīlestību.

Lai arī mācība par antikristu nav viena no fundamentālajām Rakstu mācībām, jo, tikai atzīstot antikristu, neviens vēl netiek pestīts, mēs tomēr nedrīkstam to uzskatīt pat nenozīmīgu mācību, jo Dievs ir mums atklājis šo patiesību mācībai un vainas pierādīšanai (2.Tim.3:16). Tāpat kā Sv. Pāvils brīdināja savus klausītājus no antikrista, tāpat arī mūsdienu kristīgiem mācītājiem būtu jābrīdina par viņu savi klausītāji (2.Tes.2:3-5). Tādēļ, ja mācītājs apgalvo, ka viņš nespēj ieraudzīt antikristu, tad viņš tādējādi atklāj savu vājo sagatavotību un zināšanu trūkumu, ar ko viņam nav nekāda iemesla lepoties (2.Tes.2:13-15).

Ja patiesi ticīgie saskatīja pāvestā antikristu jau pirms reformācijas (Savonarola, Huss, Viklifs), mums tas ir jāspēj vēl jo vairāk, jo Dievs ir atklājis netaisno (2.Tes.2:8) ar savu reformācijas darbu, ar kura palīdzību Viņš atjaunoja savā Baznīcā gan Svētos Rakstus kā vienīgo ticības avotu (reformācijas formālais princips), gan attaisnošanu no žēlastības, ticībā kā grēcinieka vienīgo pestīšanas cerību (reformācijas materiālais princips). Luters:

“Dievs lai jūs mielo ar [savu] dusmību, pāvesti!”


* – grieķu valodā – “pēc izcilības.”

** – Latviešu Bībeles (1965.g) izdevums neprecīzi tulko: patieso mīlestību.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.