188. Ko Bībele māca par Jēzus ieņemšanu?


Ļeņina ticība

Kādēļ mūsdienās vairs vajadzētu runāt par Ļeņinu? Vai tā nav pagātne, kuru jo drīzāk aizmirsīsim, jo labāk? Ikvienam taču ir skaidrs, ka nākotne nepieder ļeņiniskajam komunismam. Tas ir tiesa, taču, kā savas Ļeņina biogrāfijas beigās norāda Oksfordas vēsturnieks Roberts Sērviss, mēs neviens “nemaz nezinām, kam piederēs nākotne”. Un nākotne diemžēl mēdz būt pārsteigumu, bieži vien nepatīkamu pārsteigumu pilna. “Ļeņinu”, brīdina Sērviss, “neviens nebija gaidījis. Viņa neparastā dzīve un karjera pierāda vismaz to, ka visiem ir jābūt modriem.”

Ļeņina ticība


Nav šaubu, ka Ļeņins ir spēlējis ļoti nozīmīgu lomu uz XX gadsimta skatuves. Bez viņa nebūtu Oktobra revolūcijas, nebūtu Staļina diktatūras, nebūtu arī fašisma, aukstā kara, dzelzs aizkara un ļaunuma impērijas, kas aiz šā aizkara slēpās.

Tomēr savādi, ka tad, kad pēc 10 gadu ilgas prombūtnes Ļeņins 1917.gadā no Somijas ieradās Pēterburgā, viņu pēc izskata pazina tikai ļoti nedaudzi, un patiesībā arī viņa literārie sacerējumi bija pazīstami tikai šauram lasītāju lokam. Turklāt runa, kuru viņš tonakt sacīja, uzkāpis uz bruņumašīnas, apmulsināja daudzus. Vairums nosprieda, ka viņš vienkārši zaudējis prātu. Apstulba pat Kameņevs un citi vadošie boļševiki. Pat Nadežda Krupskaja sāka šaubīties par Ļeņina garīgo līdzsvaru. Tomēr savā neprātā Ļeņins nebija tik vientuļš, kā varētu šķist.

“Viņš bija daļa no bara, kas kļuva arvien skaļāks un stiprāks. Boļševisms atguva pašapziņu. Petrogradā bija atgriezies vadonis, kas bija spējīgs piešķirt skaidrību boļševiku idejām un apņēmību viņu praktiskajai darbībai”.

Šīs apņēmības pamatā bija vēlme nokārtot dažus vecus rēķinus.

“Viņš gribēja atriebties, un to pašu gribēja arī viņa ģimenes locekļi, partijas biedri un liela tautas daļa”.

Kas tad īsti mudināja Ļeņinu uz atriebību?

Vladimirs Uļjanovs uzauga turīgā, inteliģentā ģimenē, kur blakus patriotiskumam valdīja ilgas pēc modernas, eiropeiskas, rietumnieciskas un izglītotas Krievijas. Ģimenē, kas daudz ko bija sasniegusi pati ar savu darbu, Volodja iemācījās centību, pat fanātisku darba mīlestību. Ārpus mājas izglītību viņš ieguva Simbirskas ģimnāzijā, kuru beidza kā apaļš teicamnieks ar labām grieķu, latīņu, vācu un franču valodas zināšanām. Diemžēl 1886.gadā, kad Volodjam bija 16 gadu, nomira viņa tēvs Iļja Uļjanovs. Tomēr viņš atstāja ģimenei pietiekami daudz līdzekļu, lai tai nebūtu jāraizējas par iztiku. Volodja no tēva mantoja arī muižnieka titulu, kas kopā ar viņa izglītību pavēra labas karjeras iespējas Krievijas impērijā.

Nelaimes Uļjanovu ģimenē ar tēva pāragro nāvi vien nebeidzās. Vladimira Uļjanova vecākais brālis Aleksandrs, kas Pēterburgas universitātē studēja fizikas matemātikas fakultātē, iesaistījās atentāta organizēšanā pret caru Aleksandru III. Sazvērnieki tika arestēti, Aleksandram tika piespriests nāves sods, imperators atteicās viņu apžēlot, un 1887.gada 8.maijā Aleksandrs Uļjanovs tika pakārts. Volodja bija zaudējis ne tikai tēvu un vecāko brāli, bet Uļjanovi, kas tā bija centušies nostiprināties sabiedrībā, nu kļuva par izstumtajiem. Drīz pēc tam Vladimira Uļjanova apziņā notika apvērsums. Viņš atteicās no kristīgās ticības un izlēma iet sava brāļa pēdās – kļūt par revolucionāru, lai beigu beigās atriebtos ne tikai caram, bet visai pilsoniskajai sabiedrībai un “apgrieztu Krieviju kājām gaisā”.

Turpmākos savas dzīves gadus Vladimirs Uļjanovs veltīja šā mērķa sasniegšanai. Nekas gan neliecināja, ka viņam veiksies. Ļeņinam nācās atstāt Krieviju, un ilgus gadus viņš pavadīja ārzemēs, organizēdams nemitīgas frakciju cīņas starp marksistiem un rakstīdams politiski ekonomiskus traktātus. Piekritēju viņam bija maz. Bija pat brīdis, kad Krievijā viņam bija palicis tikai viens atbalstītājs, un tas pats bija Ohrankas aģents. Cara slepenais dienests bija pārliecināts, ka Ļeņins pats ar savu izteikti šķeltniecisko darbību, sagraus marksistu kustību, tādēļ viņš ir jāatbalsta.

“Un tomēr šis augumā mazais, neiecietīgais, pedantiskais, akurātais, slimīgais, gudrais un pašpārliecinātais politiķis nepalika ķēpāt papīru Britu muzejā vai Ženēvas publiskajā bibliotēkā. Viņu neatturēja pat neveiklie žesti un neskaidrā izruna. Viņu nespēja satricināt kļūdas prognozēs. Spožais ģimnāzists, kas bija kļuvis par ne visai veiklu marksistu un frakcijas vadītāju, prata maksimāli izmantot jebkuru izdevību, ko viņam piedāvāja vēsture.”

Viens no veidiem, kā Ļeņins lika lietā vēstures piedāvātās izdevības, bija pilnīga morāles normu ignorēšana. No K.Marksa viņš bija mācījies, ka morāle ir tikai šķiru cīņas atvasinājums, ko valdošā šķira veido un uztur savās interesēs. Vienīgais kritērijs, kas noteica viņa rīcību bija tas, vai tā veicinās straujāku virzību pretī komunistiskas sabiedrības veidošanai vai arī ne. Ļeņinam simpatizēja arī Makjavelli idejas, kas palīdzēja atbrīvoties no tādiem jēdzieniem kā sirdsapziņa, līdzcietība un žēlsirdība. Viņa cietsirdība bija tik liela, ka Ļeņins kategoriski atteicās palīdzēt Pievolgas badacietējiem XIX gadsimta beigās. Viņš arī nekautrējās pieprasīt, lai viņa ģimenei piederošās muižas zemnieki joprojām turpina maksāt renti, kaut arī tiem draudēja bada nāve. Ļeņinu nekad nemulsināja fakts, ka cīnīdamies pret kapitālismu, viņš pārtika no kapitālisma augļiem. Savā mūžā viņam nenācās apgrūtināt sevi ar strādāšanu iztikas pelnīšanai. Vladimirs Uļjanovs bija nolēmis organizēt revolūciju, taču tikpat cieša bija viņa apņēmība tās sagatavošanās procesā dzīvot ērti un arvien aizstāvēt savas tiesības, ko nodrošināja kapitālistiskās sabiedrības likumi. Kad 1897.gadā tiesa piesprieda Uļjanovam un viņa grupai trīs gadus administratīvā izsūtījuma, viņš uz trimdas vietu devās nevis arestantu vagonā vai kājām, bet, kā saka, izklapatāja atļauju privāti samaksāt par braucienu un ceļot ar visām ērtībām. Ļeņina māte Marija Aleksandrova nekavējoties samaksāja rēķinu. Ļeņinu gan nedaudz mulsināja tas, ka pārējie biedri neko tādu nevarēja atļauties, tomēr savā dzīvē viņš nekad nepieļāva, ka biedriskas jūtas traucētu viņa paša materiālās ērtības.

Jau agri Vladimirs Uļjanovs iemācījās atbrīvoties no jebkādas sentimentalitātes un spēja pilnīgi ignorēt citu cilvēku ciešanas. Vienīgā viņa emocionālā pieķeršanās bija saistīta ar tiem, kas bija veidojuši viņa politiskos uzskatus – Černiševski, brāli Aleksandru, Marksu un Pļehanovu. Ļeņins absolūti ticēja marksismam, XVIII gadsimta dabaszinātņu ideāliem un cilvēka prāta spējai fiksēt apkārtējo realitāti. Savus uzskatus viņš nekad nepakļāva kritiskai analīzei. Tā bija laicīga ticība, kas balstījās dziļā iekšējā intelektuālā pārliecībā.

Tomēr jau pavisam drīz Ļeņins pārliecinājās, ka ticība elkiem noved pie vilšanās. Pirmās vilšanās iemesls bija Pļehanovs. Šajā brīdī Vladimirs atcerējās Bībeles stāstu par Dāvidu un Goliātu, taču morāle, ko viņš izsecināja no tā, bija nedaudz šokējoša: pret visiem cilvēkiem vajag izturēties bez sentimentalitātes, vajag turēt akmeni azotē!

Ļeņins nekad nebija īsti biedrisks un starp sevi un saviem sekotājiem arvien saglabāja distanci. Tā,piemēram, marksists Ļeņins, kas pareģoja komunistiska dzīvesveida uzvaru pasaulē, juta riebumu pret komunālu dzīvesveidu, kāds bija avīzes “Iskras” redkolēģijā.

“”Komūna” viņam bija lamuvārds”.

Turklāt biedriskas attiecības kavēja tas, ka Ļeņina gars arvien bija sacensības pilns. Gorkijs brīnījās, cik dusmīgs un bērnišķīgs Ļeņins kļūst, pat ja zaudē šaha partijā.

Savu mērķu īstenošanai, savas uzvaras sasniegšanai Ļeņins par labiem atzina jebkurus līdzekļus. Meņševiku biedriem par lielām šausmām, Ļeņins nekautrējās organizēt banku aplaupīšanu. Viņš izplānoja arī kādu visnotaļ amorālu laulību afēru, kurā ieguva daļu no divu bagātu māsu naudas. Ļeņins arī ne brīdi nevilcinājās saņemt slepenu finansiālu atbalstu no cilvēkiem, kurus publiski nosodīja kā vācu imperiālistus. Viņš bija iemācījies apspiest sevī jebkurus cilvēciskus impulsus. Reiz Ļeņins sacīja Gorkijam: „Bieži klausīties mūziku es nevaru, krīt uz nerviem, gribas runāt mīļas muļķības un glāstīt galviņu ļaudīm, kuri, dzīvodami netīrā ellē, spēj radīt tādu skaistumu. Taču šodien glaudīt galviņu nedrīkst nevienam – nokodīs roku, un pa galviņām vajag sist, sist nežēlīgi.” Ļeņins nicināja tādus vārdus kā brīvība un demokrātija. Kādā mītiņā viņš nosauca demokrātiju par lamuvārdu. Kad kāds no kreisajiem eseriem reiz sacīja, ka, pēc boļševiku nolūkiem spriežot, Tautas komisariātu vajadzētu pārdēvēt par Sociālās iznīcināšanas komisariātu, Ļeņins atbildēja: „Labi sacīts.. tieši tā arī jābūt.., bet mēs nedrīkstam to teikt.”

Tāpat Ļeņins arī nedrīkstēja skaļi sacīt, ka vārdi sociālais taisnīgums vai taisnīgums vispār, viņam nenozīmēja neko (Sērviss 343). Vēlāk viņš, dodams pavēles saviem padotajiem, piemēram, sāk masu teroru Pievolgā; Ļeņins nekad neuztraucās par izlieto asiņu straumēm un nevainīgu cilvēku nāvi. Viņš bieži cildināja varmācību un nekad neizteica savu nožēlu par tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kas tika noslepkavoti vai mira no bada viņa dēļ. Tas, ka Ļeņins neesot vēlējies vardarbību, ir mīts. Patiesībā, viņš ne tikai pieprasīja represijas, bet arī rūpīgi sekoja savu prasību izpildei. Viņš interesējās par paraugprāvu detaļām, pētīja upuru sarakstus un pieprasīja bargākus sodus. Kopsavilkuma veidā raksturodams Ļeņina nežēlīgo amoralitāti, Roberts Sērviss raksta:

“Viņš krāpa sievu, savtīgi izmantoja māti un māsas, drebēja par savu veselību, nebija necik augstās domās par krieviem un pat par vairumu boļševiku. Viņš guva baudu no terora, un viņam nebija nekāda priekšstata par to, kā Padomju Savienība varētu no tā atteikties. Vēstulēs un telegrammās viņš izteicās daudz nežēlīgāk nekā savās grāmatās. Liela daļa no viņa korespondences bija tik ciniska, ka Staļins aizliedza to publicēt pat Lielā terora laikā 1937.-1938. gadā.”

Ļeņins bija ticīgs cilvēks, viņš ļoti ticēja sev, bet vairāk gan nevienam. Viņš arvien bija pārliecināts, ka vienīgais pareizi saprot marksismu. Viņš tikpat droši, ka jānotiek pasaules revolūcijai, ticēja arī tam, ka tai jānotiek viņa vadībā. Roberts Sērviss saka, ka viņš ļoti līdzinājies egoistiskam, izlutinātam bērnam, kas arvien sekmīgi pievērsis sev citu uzmanību. Visu mūžu viņu pavadījusi sieviešu svīta – māte, māsas, sieva un mīļākā, kas lielā mērā bija ne tikai viņa apbrīnotājas, bet arī politisko panākumu kaldinātājas.

Ļeņina dzīves pēdējie gadi bija grūti. Viņš smagi slimoja ar nezināmu kaiti, kas, iespējams, bija gan iedzimta sirdskaite, gan sifiliss kopā. Pastāvīgi baiļodamies, ka kļūst ārprātīgs, viņš vairākas reizes gribēja izdarīt pašnāvību. Viņš nomira izolēts no vienīgā, kas viņu interesēja – politikas, nespēdams vairs īsti ne runāt, ne kustēties. Reiz jaunībā viņš bija atteicies no kristīgās ticības un pieņēmis citu – ticību sev un revolūcijai. Nu viņš atradās nāves priekšā, bet viņam nebija palicis vairs nekā, kam ticēt. Šī tukšā, veltīgā, nepamatotā ticība bija prasījusi miljoniem cilvēku dzīvību, un cik vēl daudz bija to, kas gaidīja savu kārtu…

Jā, Ļeņins ir miris, bet, lai cik tas dīvaini būtu, viņa idejas patiešām turpina dzīvot. Tās dzīvo ne tikai to ļaužu prātos, kas savulaik pieņēma marksismu-ļeņinismu kā savu ticību, bet lielā mūsdienu sabiedrības daļā joprojām valda arī liela pašapziņa un ļeņiniska pārliecība, ka kristīgā ticība un tradicionālā morāle mūsdienu cilvēkam vairs nav derīgas. Tā ir pārliecība, ka tagad katrs var ticēt pats sev un pats arī noteikt to, kas labs un kas slikts. Tādēļ nākamā Ļeņina parādīšanās uz pasaules skatuves laikam ir tikai laika jautājums. Jāpagaida tikai, kamēr vēstures rats izkārtos jaunās dekorācijas, bet aktieru Ļeņina lomai netrūks. Tiesa, tiem vairs nebūs daudz kā no tā klasiskā mantojuma, kas vēl bija Ļeņinam, taču netrūks amoralitātes, varaskāres, politiskas divkosības, citu cilvēku nicināšanas un neierobežotas sevis dievināšanas. Jā, Ļeņins taču ticēja arī progresam, proti – cilvēkā mītošā ļaunuma progresam, un šis, šķiet, būs vienīgais viņa ticības aspekts, kas reāli piepildījies.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.