Viņš visu ir labu darījis

Tā nu mēs šī gada beigās runājam par katru nedēļu, katru stundu, kas ir pagājusi. Mēs tik ilgi vēlamies ar šo vārdu iet lūgšanā, līdz vairs nav neviena brīža, par kuru mēs nevēlētos teikt: “Viņš ir visu piepildījis” (Mk.7:37).

Tieši tās dienas, kas mums bijušas smagas, kas mūs ir mocījušas un baidījušas, dienas, kas mūsos atstājušas rūgtumu, mēs šodien nevēlamies atstāt aiz sevis, pirms mēs arī pat tām neesam atzinuši pateicībā un pazemībā: “Viņš visu labu darījis”.

Mēs nedrīkstam aizmirst, bet pārvarēt. Tas notiek caur pateicību. Mums nav jārisina pagātnes neatrisinātās mīklas un jāatmet mokošā galvas lauzīšana, bet atstāt neaptveramo un ar mieru nodot atpakaļ Dieva rokā. Tas notiek caur pazemību. “Viņš visu ir labu darījis”. Bet vēl paliek pāri šausmīgais dzelonis: mana vaina, mana vaina!

Manu grēku ļaunie augļi turpina darboties bez gala un malas. Kā lai es tam lieku punktu? Un tomēr tu neesi kristietis, bet gan tikai nocietinies tavā grēkā, ja tu nevari runāt arī par tavu grēku – “Viņš visu ir labu darījis!” Tas nenozīmē, ka mēs visu esam labu darījuši.

Tā ir kristiešu pēdējā un pārsteidzošākā atziņa, ka visbeidzot var teikt arī par saviem grēkiem: “Viņš visu ir labu darījis.”