Vārds un elements

Problēma, ar kuru Augustīns nav ticis galā, ir jautājums par “vārdu” un “elementu“. Viņš to ir risinājis ar viduslaikos un modernajā katoļu, tāpat reformatoru teoloģijā vienmēr citēto teikumu no 80. traktāta par Jāņa evaņģēliju:

Paņem vārdu prom, un kas ir ūdens ka tikai ūdens? Bet kad vārds saistās ar elementu, tas kļūst par sakramentu un vienlaicīgi ari par redzamu vārdu.

Šeit vispirms ir svarīga paša vārda, kas veido sakramentu, uzsvēršana. Tie bija lieli maldi, kad XIX adsimtā, iespaidojoties no teosofiskajām spekulācijām, kas iespiedās arī luteriskajā teoloģijā, un XX gadsimtā R. Šteinera ietekmētā bernoiheneru kustība (Berneuchener Bewegung) gribēja izprast sakramentu pēc dabas likumiem. Šis mēģinājums visiespaidīgākais ir Paula Tilliha vecākajos darbos, kā arī viņa dogmatika. Sakramentā, kā viņš domā, kāds dabas elements kļūst par “svētuma nesēju”. Tas arī esot luteriskā sakramenta jēdziena pamatā.

Zīmīgi, ka katoļu teoloģija turpretī parādīja, ka nevis noslēpumaina, dabiska ūdens kvalitāte Kristībā vai maize un vīns Svētajā Vakarēdienā, bet gan vienīgi Tā Kunga griba nosaka šos elementus un vienīgi Viņa visuspēcīgais vārds tos padara par sakramentiem. Arī vēlāk, kad “vārds” un “elements” sholastikā tika apzīmēti ka “forma” un “matērija” un Romas baznīca tos uzņēma savā dogma, pieņemot, ka “forma”, “ideja” vienmēr ir augstāka, tika pasvītrota vārda nozīme sakramenta. Nekad nav jāaizmirst un jāpārprot, it kā sakramentālais vārds katoļu sakramentā būtu sava veida burvju formula ar maģisku iedarbību, kā to protestantiska polemika bieži ir izpratusi.

Johans Gerhards kategoriski noraida reformēto katoļu un luteriskās konsekrācijas izpratni kā kādus maģiskus vārdus (magica incantatio). Par “maģiju” varētu runāt vienīgi tajā gadījumā, ka spēja konsekrēt (potestas consecrandi) pēc Romas baznīcas uzskata ir noteiktiem cilvēkiem ordinācijā dots spēks (virtus).

Taču mēs nepieņemsim arī to, jo ar “maģiju” šodien mēs izprotam kaut ko citu dievības piespiešanu veikt kādas mums vēlamas lietas. Katrā ziņā mums tomēr jāatzīst, ka Romas baznīca vārdu uzskata augstāku par elementu. Kādas tad tomēr ir attiecības starp vārdu un elementu? Ko nozīmē elements sakramentā?

Atbilde pirmajā mirkli varētu mūs pārsteigt. “Elements” pats par sevi vispār neattiecas uz “sakramenta” būtību. Tas izriet no tā, ka jau viduslaiku baznīcai vajadzēja atteikties no elementa jēdziena un aizvietot to ar “matēriju”, kam nemaz nav jābūt elementam, kādai dabas lietai.

Tā grēku nožēlošanas sakramenta grēku nožēlotāja darbības akti (grēku nožēla, grēksūdze, gandarīšana) tika saprasti kā matērija, absolūcija kā forma.*

Arī Augsburgas ticības apliecība ar visu tās apoloģiju nepazīst elementa jēdzienu pie sakramenta kā tāda, kā to parāda absolūcijas ieskaitīšana sakramentos:

Īsti sakramenti ir Kristība, Svētais Vakarēdiens, absolūcija;

evaņģēliskā brīvība apoloģijā paskaidro (Ap. 13:11), ka ari ordināciju var saukt par sakramentu, jo Kristus ir iestādījis sludinātāja amatu un devis tam apsolījumu pēc Jes.55:11.

Luteriskās baznīcas brīvība sakramentu mācība, par kuru mēs runājam, pieļauj ari formulu “vārds un elements” apskatīt tādu, kāda tā ir, proti, ka teoloģisku mēģinājumu aprakstīt sakramentu. Jau “elementum” jēdziens savā daudznozīmībā (skat. vārda dažādās nozīmes Jaunajā Derībā) un nenoteiktība ir apšaubāms, un mēs tāpēc varētu jautāt, vai reformatori rīkojās prātīgi, to tik nepārdomāti pārņemot no Augustīna sakramentu mācības.