Tukša goda meklēšana

“Jo ikkatram jānes sava paša nasta.” [Gal.6:5]

Šis ir kā pamatojums iepriekšējiem izteikumiem — nevienam neklājas paļauties uz citu spriedumiem par viņu, tas ir, it kā apustulis gribētu sacīt: ir vislielākā muļķība meklēt godu citu priekšā, nevis gūt prieku pašam par savu darbu. Cīņā ar nāvi un Pastarās tiesas priekšā tev neko nepalīdzēs tas, ka citi būs tevi slavējuši, jo viņi nenesīs tavu nastu, — tu pats stāsies Dieva Soģa krēsla priekšā un viens pats nesīsi savu nastu. Tie, kas tevi slavējuši, neko nevarēs palīdzēt.

Kad mēs nomirstam, slavētāju balsis apklust, un tajā dienā, kad Tas Kungs iztiesās visu, kas apslēpts cilvēka sirdī, tavas sirdsapziņas liecība būs vai nu tavā labā, vai pret tevi [Rom.2:15]. Tā liecinās pret tevi, ja būsi meklējis slavu ļaužu vidū; tā runās tev par labu, ja būsi pats radis prieku, tas ir, ja tava sirdsapziņa apliecinās, ka esi krietni un uzticīgi pārvaldījis Vārda amatu, tiekdamies tikai pēc Dieva goda un dvēseļu pestīšanas un pildīdams savu amatu pareizi, tā kā prasa tavs aicinājums.

Šie vārdi: “Nesiet cits cita nastas” [Gal.6:2] ir ļoti spēcīgi vārdi, un tiem patiesi vajadzētu mūs izbiedēt tā, lai mēs nedzītos pēc tukša goda.

Tātad mūsu sludināšanas amats ir pareizs un pastāvīgs, jo mēs, to pildīdami, tiecamies pēc Dieva goda un dvēseļu pestīšanas. Turpretī jūsmotāju darbs tāds nav, jo viņi tiecas pēc sava goda.

Līdz šim Pāvils ir runājis, vērsdamies pret postošo tukša goda meklēšanas netikumu. Turklāt neviens savā kārtā nedzīvo tik krietni un pareizi, ka viņam nebūtu vajadzīga pastāvīga lūgšana, jo tikai Svētais Gars spēj mūs pasargāt, lai mēs ar šo mēri neapliptu.