Tiekties pēc vienotības un miera

“Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.” [Ap.d.4:32]

Kad Dievs radīja pasauli, visas radības atradās visskaistākajā, visšķīstākajā harmonijā bez pat vismazākajām nesaskaņām. Dievs bija visiem saule, ap kuru visas radības griežas. Viņa griba bija viņu motivējošais spēks un tāpēc visi gari tobrīd atradās pilnīgā saskaņā. Viņa mīlestība bija tā jūra, kurā eņģeļi un cilvēki dzīvoja un bija vienoti. Debesis un zeme bija kā templis, kurā viss, kam bija elpa, slavēja Radītāju. Cilvēki bija viena svēta, cieši saistīta ģimene, kas dedzīgi mīlēja viens otru kā viena Tēva bērnus un kas bija svētīti šajā mīlestībā.

Kas izjauc šo laimīgo līdzsvaru? Cilvēki krita grēkā un iznīcināja šo pilnīgo saskaņu. Cilvēks tika atrauts no Dieva un no sava līdzcilvēka. Ādama bērni joprojām saprot, ka viņi ir vienu vecāku pēcnācēji un tāpēc visi ir brāļi un māsas, tomēr viņu mīlestība vienam pret otru ir zudusi. Kad cilvēki atkrita no Dieva, tika sabojāta arī saikne, kas viņus vienoja ar līdzcilvēkiem. Cilvēks tagad mīl tikai sevi, pat ja viņš maldina sevi ar domām, ka viņš rūpējas par citiem. Viņš bez mīlestības paiet garām tuvākajam, it kā tas būtu svešinieks. Mīlestības vietā, vienaldzība un naids ir piepildījuši viņa sirdi. Vienotība Dievā ir pārtapusi bezgalīgā nesaskaņu mudžeklī. Dieva svētītais miers ir pārtapis par nepārtrauktu cīņu.

No mūžības Dievs redzēja, ka Viņa godības pilno radīšanas darbu sabojās grēks, un no Savas bezgalīgās mīlestības Viņš apņēmās atjaunot šo Savu darbu, izbeidzot nesaskaņas un nodibinot jaunu žēlastības un miera valstību. Pēc tam Viņš arī realizēja šo plānu, ko visas saprātīgās radības mūžīgi apbrīnos. Tā nu, kaut cilvēks negribēja tikt savienots ar Dievu, Dievs sasaistīja Sevi ar cilvēku. Ar dievišķas žēlsirdības rīcību Dievs pats kļuva par cilvēku, kurš bija spējīgs ciest, lai varētu pienest upuri par cilvēka sacelšanos pret Viņu. Viņš izpirka visus un apvienoja visus, ko Viņš visžēlīgi meklēs un atradīs, un tad noliks tos Savā apžēloto bērnu draudzē, kas sasaistīti savā starpā svētā mīlestībā un vienotībā.

Caur Kristu, Dieva Dēlu, tika nodibināta svētā izglābto Baznīca. Šīs Baznīcas locekļu vidū ir atjaunota šķīstā saskaņa, kas pastāvēja pirms grēkā krišanas. Dievs atkal ir saule, ap kuru viss griežas, vienīgais spēks, kas aizkustina visas sirdis, un jūra, kurā visi dzīvo svētītajā vienībā. Šī Baznīca ir templis, ko Dievs atkal ir uzcēlis, kurā visi vienbalsīgi Viņu slavē vienā balsī kā Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Baznīca ir svēta, ciešām saitēm saistīta ģimene, kuras locekļi dedzīgi mīl viens otru kā viena Tēva bērnus, un viņi ir svētīti šajā mīlestībā. Baznīcas locekļu vidū nav skaudības, cīņas, naida vai vienaldzības. Tā vietā ir mīlestība, prieks, miers un saskaņa, jo tur visi stāv vienā ticībā un vienā cerībā. Viņi visi ir viena un tā paša Dieva, tā paša Glābēja un tā paša Svētā Gara mājokļi. Tas ir tā, it kā viņiem būtu viena sirds un viena dvēsele.

Bet tāpat ir taisnība, ka tikmēr, kamēr Baznīcas locekļi paliek uz zemes, viņi nav pilnībā garīgi. Tā vietā viņi saglabā kaut ko no vecā cilvēka un samaitātās dabas. Šā iemesla dēļ ārēji izskatās, ka patiesa vienotība un patiess miers joprojām ir grūti sasniedzamas lietas. Tāpēc Raksti pastāvīgi mudina Baznīcas locekļus tiekties pēc vienotības un miera.