Dievs parādās cilvēkam

“Un Tas Kungs parādījās viņam [Īzakam] un sacīja..” [1.Moz.26:2]

Tā patiesi ir liela lieta, ka Dievs parādās cilvēkam un šādi īpašā veidā attiecina apsolījumu uz noteiktu cilvēku. Tādēļ daudzi uzskata, ka svētie tēvi bijuši daudz laimīgāki par mums, jo viņi no Dieva saņēmuši tik drošu, īpašu mierinājumu ar eņģeļa parādīšanās un kalpošanas palīdzību. Tagad kāds varētu sacīt: ja man Dievs parādītos cilvēka izskatā, cik gan lielu prieku tas atnestu manai sirdij! Jā, tad gan es nevairītos Dieva dēļ izciest dažādas briesmas un pretestību! Bet man tik labi neklājas. Es tikai klausos sprediķus, lasu Rakstus un lietoju sakramentus; eņģeļi man neparādās.

Es atbildu tā: tu nevari sūdzēties, ka būtu saņēmis mazāk atklāsmju, nekā Ābrahams un Īzaks. Arī tev Dievs ir parādījies – savā ziņā pat spēcīgāk un skaidrāk, nekā viņiem; tev arī dots vairāk šādu atklāsmju – ja vien tu spētu atdarīt savu sirdi un tās uzņemt. Tev ir svētā Kristība, mūsu Kunga Vakarēdiens, kurā maize un vīns ir apveids, tēls un forma, kurā un ar kuru Kristus ir klātesošs un darbojas uz tavām acīm, ausīm un sirdi. Tāpat tev ir sludināšanas amats un mācība, ar kuras palīdzību Dievs tevi uzrunā. Tev ir atslēgu amats un tā pielietojums, ar kura palīdzību Kristus tev sniedz absolūciju un mierinājumu. Viņš arī tev saka (Jes.41:10): “Nebīsties, Es esmu ar tevi.”

Ko gan vairāk tu varētu vēlēties? It visur ir papilnam Dieva atklāsmju un sarunu, kurās Viņš runā ar tevi.