Tautas balss un Dieva balss

“Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” (1.Sam.8:7)

Patiesi apbrīnojami Dieva žēlastības un pacietības vārdi šai bezdievīgajai pasaulei! Ar tiem Dievs atceļ Sevi kā Ķēniņu, kuru bezdievīgā tauta nespēj paciest Viņa svētuma dēļ, un pieļauj tādu ķēniņu, kas tuvāks tautai – tās vēlmēm un sapņiem. Un iemesli ir, ļaužuprāt, objektīvi un neapstrīdami: 1) tautas ietekmīgie vadoņi jau sen ir vērojuši, ka citām tautām šai pasaulē klājas sekmīgāk un labāk, bet Israēla tauta tām kaimiņos nīkuļo; 2) Dieva valdīšana un tās autoritāte ir apkaunota baznīcas kalpu neticības un pasaulīguma dēļ. Tauta iedomājas, ka tad, kad tai būs savs ķēniņš, iestāsies labklājības un laimes laikmets.

Dievs šos vārdus saka pravietim Samuēlam zīmīgā laikā, kad tas ilgus gadus, nebūdams ķēniņš, ir valdījis Israēla tautu ar Dieva vārda autoritāti un varu vien un, kļūdams vecs, bija nodevis varu saviem dēliem. Varētu sacīt, ka Vecās Derības tauta stāv tādās kā krustcelēs – senie laiki ir beigušies, “modernie laiki” tūlīt sāksies, jo tauta ir “izaugusi” līdz valstiskai apziņai. Tā no saviem vadoņiem un Dieva prasa valsti un ķēniņu, un Dievs saka jā, cilvēku vājumu vērā ņemdams.

Mēs lasām par to 1.Samuēla grāmatas 8.nodaļā: “Un notika, kad Samuēls jau bija kļuvis vecs, tad viņš iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā. Viņa pirmdzimtā dēla vārds bija Joēls, un otra vārds bija Abija; abi tie bija soģi Bēršebā. Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas, tie pieņēma uzpirkšanas dāvanas un grozīja tiesu. Tad visi Israēla vecaji sanāca kopā un devās pie Samuēla uz Rāmu. Un viņi tam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos, tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” Tas Samuēlam nepatika, it īpaši, kad viņi teica: “Dod mums ķēniņu, kas lai mūs tiesā.” Un Samuēls pielūdza To Kungu. Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tā viņi ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad Es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie Mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara.”

Tālāk mēs Bībelē lasām, kā Dievs dod tautai ķēniņus, – sākumā skaisto, brašo un reprezentablo Saulu (1.Sam.9), tad varonīgo un dievbijīgo Dāvidu (1.Sam.16), tad gudro, saimniecisko un tālredzīgo Sālamanu un vēlāk dāvā un pieļauj daudzus citus dievbijīgus un bezdievīgus ķēniņus.

Ķēniņi brīžiem vairāk, brīžiem mazāk ieklausās Dieva kalpu balsī, taču tauta, skatīdamās uz valsti, politiku un ķēniņa varu, aizvien vairāk atsvešinās no Dieva vadības un aizvien vairāk koncentrējas uz tā sauktajiem “reālajiem apstākļiem”. Beidzot ir tik tālu, ka pēdējais Israēla ķēniņš Cedekija lielās briesmās gan vēl it kā gribētu klausīties Dieva vārdu, ko Dievs caur pravieti Jeremiju atklāj, bet baidās no varenajiem tautas vadoņiem un nepaklausa Dieva balsij (Jer. 37–38). Rezultātā Bābeles ķēniņš iznīcina valsti, iekaro un izposta Jeruzālemi. Arī pašam ķēniņam neklājas labāk: “Bābeles ķēniņš lika Cedekijas dēlus nokaut Riblā viņa acu priekšā, tāpat arī visus Jūdas dižciltīgos. Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt ar vara saitēm un vest uz Bābeli.” (Jer.39:6–7)

Šis stāsts ir pamācošs visām tautām un visiem laikiem. Tas parāda, ka valsts vara un valdītāji ir Dieva gribēti, iecelti un ir Dieva kalpi mūsu labā (Rom.13:1–4). Tāpat mēs no šī stāsta varam mācīties, ka tautas un tās laicīgo vadoņu nevēlēšanās paklausīt Dieva vārdam ieved tautu postā un dziļās bēdās. Tas nenotiek uzreiz, bet pakāpeniski, taču nenovēršami notiek. Neglābj ne laba saimniekošana, ne politiskā tālredzība, ne ārēja reliģiozitāte (arī ķēniņš Cedekija un citi tautas vadoņi lika Jeremijam lūgt Dievu par tautu un valsti, bet viņa sludinātajam Dieva vārdiem klausīt tie negribēja; Jer.37:3).

Šis stāsts mums māca kristīgu attieksmi pret valsti arī tajā ziņā, ka mudina mūs negaidīt paliekamu laimi šajā pasaulē un nelikt savu sirds cerību uz laicīgiem valdītājiem. Citiem vārdiem sakot, negaidīt no valsts un valdītājiem to, kas būtu jālūdz un jāgaida vienīgi no Dieva, jo tikai Kristus dāvātā pestīšana un mūžīgā dzīvība var mūs darīt patiesi laimīgus. Apustulis Pāvils Jaunajā Derībā mūs pamāca cienīt valsti un valsts varu kā Dieva laicīgo kalponi cilvēku labā, maksāt nodokļus un nodevas, pieņemt sodus un atalgojumu (Rom. 13) ar visai pieticīgu mērķi – lai mēs varētu dzīvot “mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” (1.Tim.2:2); un neko vairāk. Protams, gan vairums seno israēliešu, gan vairums mūslaiku cilvēku, to dzirdēdami, tikai nicīgi nosmīnētu, jo tie gaida no valsts un no ķēniņa daudz vairāk. Tāpēc tie gatavi gāzt valdības un mainīt krietnus likumus, tādēļ neviena valdība un neviena iekārta tiem nav pa prātam; vienmēr tie jūtas vīlušies.

Kristietis savukārt zina atšķirību starp Dieva valstību un šīs pasaules valstību un apzinās robežu starp tām. Tāpēc viņš daudz mazāk viļas politikā, politiķos un valdībās, bet mācās cienīt Dieva dāvanu – valsti; mācās tajā dzīvot “mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” un mācās nekurnēt un neaizmirst “vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā” (1.Tim.2:1–2). Tāpēc arī īsts kristietis vienmēr ir bijis labāks pilsonis nekā nekristietis, arī labāks ķēniņš, valdnieks, tiesnesis, karavīrs.

To zinādami, mēs novēlam mūsu Latvijas zemei un valstij tās deviņdesmitajos šūpuļsvētkos vairāk kristīgu pilsoņu un vadītāju. Dievs, svētī Latviju!

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.7 (32)]