Svētā Gara unikālās dāvanas

“Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” (1.Kor.12:8-11)

Dieva vārds vienmēr ir varens. Tas cilvēkus noved pie dzīvās ticības, liekot viņiem no sirds pievērsties Dievam un kļūt par jauniem cilvēkiem, izmainot viņu sirdi, prātu un intelektu. Turklāt, kad Svētais Gars veido patiesu ticību cilvēka sirdī, Viņš vienlaikus viņu grezno ar augstākajām un neparastākajām dievišķajām dāvanām.

Tomēr apustuļu laika dāvanas, uz kurām atsaucas Svētais Pāvils šodienas tekstā, ir jāsadala divās grupās. Pāvils nosauc deviņas dāvanas. Četras no tām ir pilnībā pazudušas no kristīgās baznīcas, bet pārējās piecas joprojām ir atrodamas ticīgajos, bet mazākā mērā. Pazudušās dāvanas ir dziedināšana, neizmantojot ārstu palīdzību, brīnumu veikšana, runāšana svešvalodā, to nemācoties, un to valodu, kuras nekad nav mācītas, tulkošana. Pārējās piecas garīgās dāvanas runā par gudrību, par spēju runāt saprātīgi, par pravietošanu (tas ir, par Rakstu skaidrošanu), par palikšanu īpaši spēcīgā un varonīgā ticībā un par garu pazīšanu. Lai arī šīs atlikušās dāvanas manifestējas mazākā mērā kā apustuļu laikā, neviens nevar noliegt, ka tās ir Svētā Gara dāvanas, nevis dabiskas spējas. Piemēram, ir ticīgi kristieši, kuri savā neatgrieztajā stāvoklī knapi spēja izteikt sakarīgu teikumu. Tomēr pēc tam, kad viņi tapa patiesi atgriezti, viņi saņēma neparasto dāvanu, kas ļāva runāt par dievišķajām lietām tādā veidā, ka viņi rada dziļu iespaidu uz saviem klausītājiem. Pirms atgriešanās dažiem ticīgiem kristiešiem bija jāklusē visos strīdos, jo viņu pretinieku vājākie argumenti radīja viņos apjukumu. Tomēr nu kā patiesiem ticīgiem viņiem piemīt prāta asums un spriestspēja, kas viņiem ļauj nebaidīties no neviena no oponentiem, pat no visizveicīgākajiem un no visvairāk mācītajiem. Lai arī viņi paši var būt vienkārši un nemācīti, viņi zina, kā aizstāvēt savu ticību pārliecinošā veidā.

Ir kristieši, kuri, kad bija bez dzīvas ticības, vienmēr bija kautrīgi, nedroši, satraukti un baiļu pilni. Kopš viņi iepazina Kristu, viņi ir palikuši kautrīgi un neizlēmīgi pasaulīgās lietās, bet ticības un Dieva valstības jautājumos viņi parāda drosmi, noteiktību un varonīgu ticību, kas ir pārsteidzoši. Pirms Kristus iepazīšanas, daži kristieši pastāvīgi bija bezpalīdzīgi un viegli mainīja savu viedokli. Kopš viņu atgriešanās viņi ir tapuši izlēmīgi, noteikti un stingri ticībā. Neviens nevar tos piespiest atkāpties no ticības, un viņi viegli spēj izšķirt viltus garus. Kad ticība bija tālu prom no sirds, daži kristieši nespēja salikt lūgšanā pat trīs vārdus. Bet tagad, kad viņi ir iemīļojuši Kristu un Viņa taisnību, viņi ir saņēmuši lūgšanas dāvanu. Vēl citiem kristiešiem ir īpaša dāvana saprast doktrīnu, interpretējot sarežģītākās Svēto Rakstu vietas, spējot uzrunāt nocietinātus grēciniekus, mierinot bēdu nomāktos, pārliecinot šaubīgos vai samierinot tos, kuri ir nostājušies pretniecībā viens pret otru. Kas var saskaitīt visas šīs lielās un augstās dāvanas?

Ne visiem, protams, ir visas šīs dāvanas, bet katram ir kāda Svētā Gara dāvana. Dažiem dāvanas ir lielākā mērā, bet citiem mazākā. Bet, lai cik neapdāvināts, kāds kristietis var šķist, viņam joprojām ir kāda skaista dāvana, kā šodien to mums atgādina Svētais Pāvils: “Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” (1.Kor.12:11)