Soterioloģija

Soterioloģijas mācības mērķis ir atklāt, kā Svētais Gars ikvienam atsevišķam grēciniekam sniedz pestīšanu, kuru Kristus ar savu vietniecisko izpirkšanu ir nodrošinājis visai cilvēcei. Šī tēma ir tikusi apskatīta zem dažādiem virsrakstiem: [Kristus iegūtās] Pestīšanas iegūšana [apropriācija]; Svētā Gara dodošā [apropriējošā] žēlastība; Pestīšanas ceļš; Pestīšanas kārtība utt..

Vispārīgi apskatot soterioloģijas mācību, mums ir jāpiemin šādas patiesības. Pestīšana jeb grēku piedošana, kuru Kristus ar savu vietniecisko izpirkšanu ir guvis visiem cilvēkiem (Lk.1:77; Rom.5:10; 2.Kor.5:19), grēciniekam tiek piedāvāta žēlastības līdzekļos, proti, Evaņģēlijā un sakramentos (2.Kor.5:19; Lk.24:47). Šīs visžēlīgais un iedarbīgais piedošanas piedāvājums izraisa ticību grēcinieka sirdī (Rom.10:17), kurš pieņem, jeb apropriē, žēlastības līdzekļos piedāvātos Kristus nopelnus.

Tādējādi, žēlastības līdzekļi veic divējādas funkcijas: tie piedāvā un sniedz piedošanu, un tie izraisa ticību . Dodošie līdzekļi no Dieva puses rada ticību jeb saņemošo līdzekli no cilvēku puses.

Svētais Gars, ar sava visvarenā spēka palīdzību izraisot grēcinieka sirdī ticību (1.Kor.2:14; Ef.1:19-20), atgriež viņu no grēkiem un taisno (Ap.d.16:31; Rom.5:1 un tālāk). Nu grēcinieks vairs nevairās no Dieva, bet pievēršas Viņam kā savam žēlīgajam Kungam, ar kuru viņš ir ticis salīdzināts (Ap.d.11:21).

Tiklīdz kā grēcinieks ticībā pieņem Dieva vispārējo piedošanu jeb objektīvo attaisnošanu, viņš gūst šo piedošanu sev un tiek personīgi attaisnots (subjektīvā attaisnošana). Pieņemot Kristus taisnību, viņš ir padarījis to par savējo un tādēļ Dieva priekšā tiek uzskatīts par taisnu (Rom.4:3; Ps.32:1-2).

Tādējādi, attaisnošana (tiesiska [juridiska], nevis medicīniska darbība) tiek dota vienīgi žēlastībā, bez darbiem (Rom.3:28). Tā ļauj ticīgajam iemantot visus tos nopelnus jeb svētības, kuras ir nodrošinājusi Kristus pilnīgā paklausība. Taisnotais grēcinieks ir nokļuvis žēlastības un miera stāvoklī, kurā viņš ir pārliecināts par savu patreizējo un galīgo pestīšanu (Rom.5:1-5), kuru nodrošina Dieva žēlastība un patiesība (Rom.5:1-11; 8:38-39; 1.Kor.1:8-9).

Attaisnošana ir tas, kas mums apsolīts kā dāvana Kristus dēļ un tāpēc Dieva priekšā tā ir saņemama vienīgi ticībā.

Attaisnošana izraisa mistisko vienību, kuras rezultātā ticīgajā iemājo Svētā Trīsvienība, konkrēti – Svētais Gars (Gal.3:2; Ef.3:17; Jņ.14:23; 1.Kor.3:16; 6:19). Mistiskā vienība ir īpaša iemājošana, kura atšķiras no Dieva vispārējās klātbūtnes visā radībā, jo Dievs šeit esenciālā veidā iemājo pašā ticīgajā. Tomēr tā nav ticīgā būtības panteistiska transformācija Dieva būtībā. Tas ir attaisnošanas rezultāts, nevis tās cēlonis (Gal.3:2; Ef.3:17).

Attaisnošana izraisa svētdarīšanu. Mācīt, ka svētdarīšana izraisa attaisnošanu, nozīmē aizstāvēt pāvestiešiem raksturīgo maldīgo uzskatu par attaisnošanu pēc darbiem (Rom.7:5-6; 2.Kor.3:6; Gal.2:20; 3:2-3; Rom.3:28).

Attaisnošana padara grēcinieku par kristīgās Baznīcas Žēlastības valstības (Ef.1:17-23; Ap.d.4:4; 2:41) un Godības valstības locekli (Lk.23:43; Jņ.11:25).

Šajā sakarā Svētie Raksti arī māca, ka mēs esam guvuši un varam baudīt visu šo svētību līdz pat nokļūšanai mūžīgajā godībā (Ef.1:3 un tālāk; Rom.8:28-30; 2.Tim.1:9; Ap.d.13:48).

Runājot par pestīšanas kārtību ir nepieciešams pareizi ievērot dažādu artikulu savstarpējās attiecības. Kristus vietnieciskā gandarīšana un Dieva salīdzināšana ar pasauli ir visu soterioloģisko mācību pamats, savukārt grēcinieka attaisnošana ticībā ir kristīgās reliģijas centrālais un galvenais artikuls. Svētdarīšana seko attaisnošanai kā tās sekas. Attiecībā uz attaisnošanu vienīgi ticībā visas pārējās Rakstu mācības atrodas cēloņa un seku attiecībās. Tieši šeit slēpjas kristīgās reliģijas fundamentālā atšķirība no visām pašu cilvēku radītajām reliģijām. Kristietība māca, ka svētdarīšana seko kā rezultāts attaisnošanai no žēlastības, ticībā; visās pašu cilvēku izgudrotajās reliģijās šis process ir pilnīgi otrāds – tiek mācīta attaisnošana pēc darbiem jeb pēc svētdarīšanas.

Luters saka:

Manā sirdī valda šis viens artikuls, proti, Kristus ticība, no kura, caur kuru un kurā visas manas dienas un naktis plūst un atkal plūst teoloģiskas pārdomas..