Slavas dziesma

Dziediet Kungam jaunu dziesmu, slavējiet viņu no zemes malām, jūs, kas dodaties jūrā, un visi, kas tur mīt, un piekraste un tās iemītnieki! Lai skandē tuksnesis un tā pilsētas, arī ciemi, kur Kēders mīt, gavilējiet, klinšu iemītnieki, no kalnu virsotnēm klaigājiet! Lai Kungam dod godu, lai viņa slavu teic jūras piekrastē!

Kungs kā spēkavīrs iziet, kā karavīrs rieš savu kvēli, tiešām viņš rēc un aurē, pret saviem naidniekiem viņš varens! “Mūžam es valdījos, es klusēju un atturējos – kā dzemdētāja es kliegšu, sēkdams un elsdams! Es noplicināšu kalnus un pakalnus, visu zelmeni izkaltēšu, pārvērtīšu upes par sērēm un nosusināšu dīķus! Aklos es vedīšu pa ceļiem, ko tie nepazīst, pa takām, ko tie nezina, es viņus vadīšu, tumsu to priekšā vērtīšu gaismā un grambas līdzenumā – tā es darīšu un neko nepametīšu!

Tas, ko mēs šajos pravieša Jesajas vārdos dzirdam un redzam, ir kā tāda teātra izrāde: visur pasaulē – uz zemes, ūdenī, kalnos – cilvēkiem jādzied un jāslavē Dieva godība. Jo Dievs nāk kā varens karotājs pēc tam, kad iepriekš acīmredzami par viņu nav bijusi vispār nekāda nojausma. Viņa priekšā viss ar troksni sabrūk. Bet tad mūsu skats tiek novirzīts uz aklajiem, kuri nav spējīgi neko redzēt, kurš aizķeras un klūp aiz katras ceļa grambas. Tāpēc tie vedami aiz rokas un dziedināmi. Akli esam mēs, kas Dievam vadāmi un kuriem jāatdara acis.

Tāpēc ieklausīsimies un paraudzīsimies, ko mums Dieva uzdevumā grib sacīt pravietis!