Sēru rūpes – mirušā apkopšana

Pirmais, kas nāk mums acu priekšā, ir šo sieviešu [divu Mariju un Salomes] dziļas sēras. Viņu Kungs un mācītājs Jēzus no Nācaretes pirms divām dienām bija notiesāts, mocīts, apsmiets un piesists krustā kā noziedznieks. Bija sagruvušas visas cerības, ko viņas, tāpat kā citi Jēzus mācekļi, bija lolojošas, ka Viņš atpestītu Israēlu (Lk.24:21).

Nāve bija uzvarējusi, un nāve izraisa bailes, sāpes un sēras. Daudziem no mums to būs nācies pieredzēt, visi mēs reiz ar to saskarsimies. Jo nāves vara reiz apskaus mūs visus.

Bēres, kā zināms, ir jāsagatavo. Tas nav viegli, jo šķiršanās sāpēm klāt vēl nāk šīs lielās un mazās kārtošanas, kad viss ir jāparedz un jāieplāno. Tāpat arī sievām. Nākošās dienas vakarā pēc Jēzus nāves, kad sabata diena jau bija garām, viņas bija nopirkušas svaidāmās zāles (tas ir tipisks Bībeles latviskojums, vispār runā par ziedi (vienskaitlī) vai ziedēm (daudzskaitlī)) un eļļu, lai varētu pienācīgi aprūpēt un sapost Jēzus mirstīgās atliekas. Arī mēs nomazgājam savus mirušos, apģērbjam tos un ieliekam zārkā. Bēres tā allaž ir mūsu mīlestības pēdējā izrādīšana, tāpat arī mēs apkopjam kapiņus kapsētās, tāpat arī regulāri pieminam savus mirušos. Daudzās vietās tieši tādēļ Lieldienās cilvēk1 apmeklē dzimtas kapus.

Vācijā šo mirušā apkopšanu sauc par “sēru rūpēm”, un ar to saistās atvadu sāpju savienošana ar rūpēm par pēdējo, ar ko vēl iespējams pakalpot savam mīļajam.

Nāve mums visiem izsaka nepārvaramu robežu. Tā nodarbina arī šīs trīs sievietes.