Rūgtā nasta

“Un trešajā dienā Ābrahams pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahams paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam. ..un abi soļoja viens otram līdzās.” [1.Moz.22:4, 6]

Mani gan ļoti pārsteidz tas, ka nabaga tēvs, tik ilgi ciezdams sirdssāpes, nav bēdās nomiris, jo viņa ceļojums turpinājies veselas trīs dienas. Ja šī cīņa būtu turpinājusies stundu vai divas, tad viņš to vieglāk būtu spējis pārvarēt. Tādēļ šis ilgais ceļš dara Ābrahama pacietību vēl lielāku.

Pa šo laiku viņš būs domājis: redzi, te es nāku ar savu dēlu – ar zēnu, uz kuru esmu licis tik lielas cerības; nu viņam ir jāmirst. Šī miesas nonāvēšana līdz ar sātana bultām Ābrahamam bija jācieš trīs dienas, tomēr viņam viss bija jāpatur sevī un jāklusē pavēles dēļ, uz kuru viņš bija paļāvies un kas viņu arī stiprināja un uzturēja.

Tā viņi tikai divi vien ir gājuši pa tuksnesi. Visa pasaule nezina, par ko šeit tiek runāts, un nav neviena, kas noskumušajam tēvam sacītu kādu mierinošu vārdu. Dēls gan nezina, ka viņam jātiek nonāvētam; nekur citur Rakstos nav stāstīts par šādu gājienu, kāds aprakstīts te.

“Abi soļoja viens otram līdzās.” Jā, kuri abi? Mīļais tēvs un viņa vismīļais dēls. Mīļais, kā gan viņiem bijis ap sirdi? Īzaks par notikušo neko nav zinājis, tomēr bijis gatavs labprāt paklausīt tēvam. Savukārt Ābrahams bijis stingri apņēmies upurēt dēlu un sadedzināt viņu, pārvēršot pelnos.