Reliģiozi ietērpi

Mana pēdējā laikā tomēr diezgan izteikti pasaulīgajā sektorā notiekošā darbība dāvā iemeslus pārdomām.

Es brīnos, kad es dienām ilgi dzīvoju bez Bībeles un varu dzīvot bez tās, ja es tiktu piespiests to lasīt, tad es to saredzētu ne kā paklausību, bet gan kā pašsuģestiju. Es saprotu, ka šāda pašiedvesma varētu būt liela palīdzība un ir, bet es baidos šādā ceļā viltot patieso pieredzi un galu galā tomēr nepieredzēt patieso palīdzību.

Ja es tad atkal atveru Bībeli, tad tā man ir jauna un tik aplaimojoša kā nekad agrāk. Es zinu, ka man vajadzīgs tikai atvērt savas paša grāmatas, lai es dzirdētu, kas man būtu sakāms pret šo visu. Es arī negribu attaisnoties, bet es atzīstu, ka man ir bijuši garīgi daudz bagātāki laiki. Bet es jūtu, kā mani pieaug pretestība pret visu “reliģiozo”. Bieži vien tā ved uz instinktīvu novēršanos, kas noteikti arī nav labi.

Es neesmu nekāds reliģiozs radījums. Bet man jāturpina domāt par Dievu, par Kristu, patiesums, dzīvība, brīvība un žēlsirdība man nozīmē ļoti daudz. Vienīgi reliģiozie ietērpi man ir tik netīkami.