Reformācijas vēsts

Noklausies šo e-publikāciju

Tradicionāli 31. oktobris luterāņu baznīcās pasaulē tiek svinēts kā reformācijas svētki. Tas ir labs brīdis, kad pārdomāt savu piederību luteriskās reformācijas baznīcai. Vai tā ir tikai laba tradīcija – saukt sevi par luterāni – vai arī tam visam ir kāda dziļāka jēga un nozīme? Tas ir jautājums par to, cik dziļi esam iesakņoti luteriskajā ticībā un cik labi pazīstam tās vēsti. Jo par nožēlu jāatzīst, ka vārds “luterānis” pārāk bieži tiek lietots tikai kā izkārtne, kurai nav dziļāka seguma.

Daudzi reformāciju un luterāņu baznīcu uzlūko tikai un vienīgi kā tādu vēsturisku nejaušību, kurai nav nekādas dziļākas nozīmes. Šie cilvēki diemžēl nav sapratuši to, kas ir reformācijas patiesā būtība. Tie aplūko šo 16. gadsimta notikumu no visvisādiem viedokļiem un nereti padara luterāņus par dumpiniekiem un šķeltniekiem, kas izpostījuši kristietības vienotību. Viņi mēģina reformācijā saskatīt cilvēciskas ambīcijas un pasaulīgu politiku, bet īstā lietas būtība diemžēl tiem paslīd garām.

Tomēr reformācijas būtība nav nekas cits, kā tās vēsts, kura savā dievišķajā spēkā no jauna iededza cilvēkos glābjošo ticību, kuras dēļ tie bija gatavi dzīvot un pat mirt. Tā bija zaudētās, aptumšotās ticības atjaunošana. Ticības šķīstīšana no visiem sārņiem un piemaisījumiem. Tā bija īstena baznīcas dzīves reformācija. Šai mirklī Dievs no jauna cēla gaismā no apustuļiem mantoto Evaņģēliju par grēcinieka glābšanu bez saviem nopelniem ticībā Kristum, kura uzticamais vēstnesis un liecinieks bija Luters.

Tie, kas izskaidro reformācijas kustību tīri cilvēciskā veidā kā Lutera personības ģēniju, kā politisku veiksmi un izveicību u.tml., ar saviem izskaidrojumiem iebrauc grāvī. Jo Lutera mērķis nekādā ziņā nebija ierakstīt savu vārdu vēstures grāmatās vai atstāt aiz sevis kaut ko jaunu un paliekamu. Viņš nepavisam nevēlējās veidot jaunu baznīcu. Viss, ko viņš vēlējās, bija uzticībā Dievam sludināt skaidru un nesagrozītu Bībeles vēsti un līdz ar to atjaunot un reformēt baznīcu, kas bija atkāpusies no Dieva vārda. Un tieši to viņš ar Dieva palīdzību un pēc labākās sirdsapziņas darīja.

Reformācijas aktualitāte nav zudusi vēl joprojām. Tās vēsts attiecas ne tikai uz 16. gadsimtu, bet uz jebkuru gadsimtu. Dieva nemainīgais Evaņģēlijs ir tikpat nepieciešams kā Lutera laika, tā arī mūsu laika cilvēkiem. Jo šeit atrodama Dieva atbilde uz pašu svarīgāko un nopietnāko cilvēka dzīves jautājumu. Šis jautājums ir – kā vājš un grēcīgs radījums, kāds ir cilvēks, var pastāvēt sava Kunga un Radītāja priekšā?

Tiesa, vairums mūsdienu cilvēku pat nav aizdomājušies tik tālu un parasti pat izvairās uzdot šādu jautājumu. Šie cilvēki neņem nopietni savu atbildību Dieva priekšā un tāpēc dzīvo šķietamā bezrūpībā un pašapmierinātībā. Taču, kaut slēpti un slāpēti, šis jautājums mīt ikvienā cilvēkā. Kā būs tad, kad būs jāmirst un jāstājas Lielā Tiesneša priekšā? Kā iemantot Dieva žēlastību?

Tie bija lielie reformācijas jautājumi, bet visi pārējie bija pakārtoti un mazāk svarīgi. Arī šodien mums, t.s. modernajiem cilvēkiem, tie ir tikpat reāli jautājumi kā reformatoram. Šai ziņā nekas daudz nav mainījies. Mēs esam tikpat grēcīgi, kā cilvēki toreiz, un Dievs ir tikpat svēts un taisns. Līdz ar to cilvēka dilemma sava Radītāja priekšā ir tieši tāda pati kā toreiz.

Luters uzdod šos ļoti nopietnos jautājumus, un pēc dziļām un pamatīgām Svēto Rakstu studijām sniedz tikpat nopietnas atbildes:

Taisnību, ko cilvēks pats nav spējīgs nopelnīt, Dievs mums uzdāvina ticībā Kristum. Tā ir priecīga vēsts ikvienam grēciniekam, ka Dievs par viņu ir apžēlojies un devis tam Glābēju. Grēcinieks ir taisnots ticībā Kristum, nevis savu labo darbu dēļ.

Paldies Dievam par luterisko reformāciju, kas devusi mums brīnišķīgu un glābjošu atziņu par Kristu – Viņš ir nesis visus mūsu grēkus pie krusta un nopelnījis mums pilnīgu piedošanu. Šī piedošana pie mums, luterāņu baznīcā, pēc Kristus pavēles tiek sniegta un sludināta par velti, bez maksas. Mēs dzīvojam ticībā no Dieva žēlastības un Kristus piedošanas.

Mēs joprojām apzināmies, ka paši par sevi un ar saviem darbiem nevaram pastāvēt Taisnā Tiesneša priekšā, taču kopā ar savu Glābēju Kristu un tērpušies Viņa taisnībā mēs ar drošu sirdi un bez bailēm varam sagaidīt lielo tiesas dienu.

Kungs, Tavas asins taisnība tik vien mans gods un greznība, ar ko priekš Dieva stāvēšu, kad Debesīs es ieiešu.