Rakstu uzskati par iedzimto grēku
Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības [1.Moz.1:27], kas bija atbilstība taisnības mērauklai Dievā. Šī mēraukla ir atklāta Dieva bauslībā, proti, lai visā prātā, visā sirdī, visā gribā, tāpat visos miesas locekļos un visā dvēselē visi spēki būtu veseli un pilnīgi, veltīti Dieva atziņai un Dieva mīlestībai. Un tālāk, attiecībā pret tuvāko – atbilstoši Dieva bauslības balsij: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu” [Lk.10:27; 5.Moz.6:5; 3.Moz.19:18].
Proti, uzreiz pēc radīšanas cilvēka daba ir bijusi bez jebkādas nekārtības, bez bojājumiem un pretestības, tas ir, bez tumsas prātā, bez gribas novēršanās, bez sirds stūrgalvības un visu spēku sapostīšanas, pilnīgi šķīsta un svēta – saskaņā ar pēdējo bausli: “Tev nebūs iekārot..” [2.Moz.20:17; 5.Moz.5:21], – kā arī Pāvils to skaidro Vēstulē romiešiem (7:7).
To, ka šāds bijis Dieva attēls cilvēkā, pietiekami skaidri parāda šī tēla atjaunošana, kas šajā dzīvē iesākas ar Svētā Gara darbu un mūžīgajā dzīvē tiks pabeigta un piepildīta (Rom.12:2; Ef.4:23 u. t.; Kol.3:10). Taču šis tēls un atbilstība taisnības mērauklai Dievā – tieši tas ir tas, ko Dieva bauslība pirmajā un pēdējā bauslī prasa no visiem cilvēkiem. Un, kur bauslība to neatrod, tur tā nosoda cilvēku grēka dēļ, kuru tā nolād ar mūžīgu pazušanu – ja vien nenotiek grēku piedošana ar starpnieka Jēzus Kristus palīdzību.
Tagad mums ne tikai Svētie Raksti māca, bet arī pieredze rāda, ka tajos, kas dzimuši no cilvēka sēklas, ir noticis Dieva gaismas zudums sirdī un ka šīs gaismas vietā nākusi neganta tumsība. Cilvēka gribā notikusi novēršanās no Dieva un radies naidīgums pret Dievu; viņa sirdī ir savstarpēji pretestīgas ierosmes un jūtas, visos spēkos briesmīga nekārtība un samaitātība attiecībā uz garīgām, uz Dieva lietām. Par saprātu un ārējo disciplīnu cilvēkā, kurš nav no jauna dzimis, runāsim atbilstošā vietā turpinājumā. Šī cilvēka dabas samaitātība jāsaskata, kāda tā ir – nedrīkstam to mazināt vai izskaistināt atbilstoši mūsu prāta spriedumam. Kas tā ir, kāda un cik liela tā ir – par to jāspriež pēc Svētā Gara uzskatiem, kuri tiek atklāti Dieva vārdā.
Tā kā ir ļoti svarīgi, lai šis ļaunums, kas paliek apslēpts cilvēka dabas dziļumos un pašās apslēptākajās sirds dārgumu krātuvēs, tiktu pa īstam un patiesi atzīts (nav iespējams saprast Kristus žēlastības lielumu, ja neesam atzinuši paši savas kaites). Tādēļ Svētie Raksti daudzās liecībās un arī dažādos veidos parāda mūsu dabas dziļi nožēlojamo samaitātību, lai mēs to uzlūkotu. Dažas no šīm liecībām šeit uzskaitīsim, lai būtu skaidri redzams: tas nav kaut kas nezināms, nedz arī atstājams brīvas izvēles ziņā, ko mēs uzskatām par iedzimto grēku.
Visupirms, Raksti apraksta, kāda ir bijusi cilvēka dabas godība, tās veselums un pilnība pirms grēkākrišanas. To Raksti atklāj, lai, izmantojot pretstatu, parādītu, kā šie dārgumi daļēji ir tikuši pazaudēti, daļēji – aptumšoti un samaitāti.
Pirmajā Mozus grāmatā (1:27): “Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja.”
Salamana Mācītājā (7:29): “Bet redzi, vienu lietu gan es esmu atradis, proti, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnīgu, bet viņi paši ieslīgst daudzējādā neattaisnojamā gudrošanā.”
Bet pēc krišanas Ādams savus bērnus ir dzemdinājis “pēc sava tēla un līdzības” (1.Moz.5:3).
Par to, kāds ir bijis Dieva tēls cilvēkā, zināmā mērā varam spriest pēc šī tēla atgūšanas (atjaunošanas) norises, kas iesākas (gara) atjaunošanā. Viss šis apraksts par Dieva tēlu un tā zaudējumu ir iezīmēts un attēlots desmit baušļos. Tas redzams, ja salīdzinām baušļus ar mūsu dabu. Tādēļ Pāvils (Rom.3:23) saka: “..visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Jo atjaunošana tiek saukta par skaidrību jeb godību (2.Kor.3:18).
Otrkārt, Raksti parāda, kas un kāda ir mūsu samaitātā daba pati par sevi pirms atjaunošanas. Tā (Rom.5:19) Raksti saka: “..ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki.” Un paši Raksti arī paskaidro, kā tas jāsaprot. Tie saka, ka bijām “bezdievji” un “Dieva ienaidnieki” [Rom.5:6, 10], iekams ar Dēla starpniecību tikām samierināti ar Viņu.
Raksti (Ef.2:1 u. t.) pretstata veidā salīdzina divas lietas: kas ticīgie ir kļuvuši no Dieva žēlastības un kas viņi ir bijuši no dabas. Proti, reālos, darītos grēkus Raksti nosauc par dzīvi grēkos, pakļautību “šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam” [Ef.2:2], “dzīvi savas miesas kārībās”, ļaušanos “miesas un miesas prāta iegribām” [Ef.2:3]. Taču apustulis piebilst, ka šī mūsu aplamība nav izveidojusies kā paraža, nedz arī kā sekošana kādam paraugam, bet, kā viņš saka: “..Mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.” Un mēs – viņš saka –, kas esam dzimuši neapgraizītiem vecākiem, pēc savas dabas bijām “Dieva dusmības bērni kā visi pārējie” (proti, kā tie, kuri dzimuši no pagāniem).
Tomēr Raksti ievēro atšķirību starp “darīt grēku” (1.Jņ.3:4, 8-9) jeb “dzīvot grēkos” (Ef.2:2) un mums ir grēks (1.Jņ.1:8), kas tiek saukts par mūsos mītošo grēku (Rom.7:17), ļaunumu, kas mums pieķēries (Rom.7:21), “grēku, kas ap mums tinas” (Ebr.12:1), kas vienmēr un visur ir ap mums un ir pārņēmis visus spēkus cilvēkā, par nezināšanu, kas ir viņos (Ef.4:18).
Treškārt, kad tiek aprakstīta cilvēka atgriešana sākotnējā veidolā un izmaiņa ar atjaunošanas Garu, vienlaikus tiek parādīts pretstats, proti, samaitātība (Rom.12:2; Ef.4:17 u. t.; Kol.3:7 u. t.). Atjaunošana sākas visās cilvēka daļās un spēkos šajā dzīvē. Tai jāturpinās un arvien jāpieaug, līdz galu galā tiks iznīcināta grēkam pakļautā miesa (Rom.6:6; 7:24). Tādēļ, izejot no šī pretstata, jāraugās, kāda ir samaitātība, kura Ādama grēka dēļ caurauž visu cilvēka dabu un ir pārņēmusi visus viņa locekļus.
Ceturtkārt, kas, kāda un cik liela ir cilvēka dabas samaitātība grēka dēļ, Raksti parāda tad, kad tie apraksta, kāds grēka atlikums – mūsu iedzimtā slimība šīs dzīves laikā vēl paliek arī no jauna dzimušajos.
Vēstulē romiešiem (7:23): “Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.”
Arī (Rom.7:14 u. t.): “Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. ..Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.”
Vēstulē galatiešiem (5:24): “Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.”
Apustulis (Kol.3:5) sludina no jauna dzimušajiem: “Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība.”
Piektkārt, vietās, kur Raksti parāda, cik briesmīga ir cilvēka samaitātība, kad Dieva Gars viņu ir atstājis vai kad viņš ir bez Dieva Gara – tieši tur tiek sniegts īstais iedzimtā grēka apraksts.
Tā (1.Moz.6:3) Dievs ir sacījis: “Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa,” un turpinājumā seko vārdi: “..cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ..viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu” [1.Moz.6:5]. Lai neviens nedomātu, ka šis ļaunums iemantots prakses (darbības) vai paražas dēļ, Viņš saka, cilvēka “sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu”, jau no mazām dienām [1.Moz.6:5], tas ir, no dabas, – kā Pāvils saka (Ef.2:3). Arī pats Dievs par cilvēka sirdi runā tādā veidā – pēc tam, kad bezdievji jau ir iznīcināti grēku plūdos un kad uz zemes dzīvo tikai Noa ar savējiem (1.Moz.8:21).
Tā (Rom.3:10–15), aprakstot cilvēku, kāds viņš ir ārpus Kristus un bez Gara, ietver šajā aprakstā visas cilvēka daļas un saka: “Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis.” Tā grēkā kritušajos “..ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš” (Lk.11:26): “..viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums” [2.Pēt.2:20].
Sestkārt, šo ļaunumu Raksti apraksta kā trūkumu un kā cilvēka būtībai piemītošu.
Ir rakstīts (1.Kor.2:14): “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast,” (Rom.7:18): “Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne,” (Rom.8:7): “Jo miesas tieksme (gudrība) ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj,” (Rom.7:23): “Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara (no jauna dzimušo) par grēka bauslības gūstekni, (Ef.2:3) apustulis nosauc to par “miesas un miesas prāta iegribām”. Pirmajā Mozus grāmatā (6:5): “..viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.”
Septītkārt, šajā iedzimtā ļaunuma aprakstā Raksti piemin arī velna tirāniju. Ef.2:2 apustulis saka, ka sātans “vēl tagad darbojas nepaklausības (neticības) bērnos”.
Astotkārt, jāpievērš uzmanība tam, kā Raksti rāda iedzimtās samaitātības subjektu, tas ir, to, kur ir iedzimtais grēks. Kā šāda vieta tiek norādīta cilvēka prāts.
Ir rakstīts Vēstulē efeziešiem (5:8): “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā!”
Un (Ef.4:17-18): “..pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva.”
Pāvils (2.Kor.3:5): “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt (rast padomu)..”
Piektajā Mozus grāmatā (29:3-4): “..Tavas acis ir redzējušas tās lielās zīmes un brīnumus. Bet līdz šai dienai Tas Kungs jums nav devis sirdi, ka jūs saprastu..”
Vēstulē romiešiem (1:21): “..savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.”
Pāvila 1. vēstulē korintiešiem (2:14): “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara..”
Kā šī ļaunuma atrašanās vietu Raksti norāda arī gribu un sirdi (1.Moz.6:5; 8:21): “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām.” Marka evaņģēlijā (7:21 u. t.): “Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes..”
Vēstulē efeziešiem (2:3): “..ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām.”
Un visbeidzot – viss cilvēks, kāds viņš nācis no savas pirmās piedzimšanas, ir iedzimtā ļaunuma mājvieta – visos cilvēka locekļos, visās viņa daļās. Jo tiek sacīts: “vecais cilvēks” (Rom.6:6).
Un (Gal.5:24) sacīts: “..savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.”
Vēstulē romiešiem (8:7): “Jo miesas tieksme (gudrība) ir naidā ar Dievu.”
Un (Rom.7:18, 23): “Manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. ..Grēka bauslība manos locekļos.”
Arī (Rom.6:6): “..lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa..”
Dāvids (Ps.51) atzīst, ka viņš ir ieņemts un dzemdināts no grēcīgas sēklas.
Vēstulē efeziešiem (2:3): “Miesas un miesas prāta” iegribas.
Vēstulē romiešiem (3:13 u. t.) tiek nosaukta mute, lūpas, rīkle, kājas, acis utt. Un, runājot par pašu dvēseli, (1.Kor.2:14) tā tiek nosaukta vārdā “dabiskais cilvēks”, kurš “nesatver to, kas nāk no Dieva Gara”.
Taču nav iemesla bažām, ka, sekojot šiem Rakstu izteikumiem, mēs varētu pārlieku palielināt cilvēka dabas samaitātības nozīmi.
Ļaunums un samaitātība, kas mīt mūsos, nekad nevar tikt pietiekami atzīta un apraudāta. Atliek vienīgi lūgt, kā psalmā (19:13) sacīts, “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” Un atzīt, kā pravietis Jeremija to izsaka [Jer.17:9]: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” Tādēļ mēs neesam vienisprātis ar manihejiešiem, kuru zaimus noraidām un nolādam, bet sekojam Rakstiem.
Ieskaties