Pēteris gauži raudāja

Noklausies šo e-publikāciju

“Viņš izgāja ārā un gauži raudāja.” [Mt.26:75]

Reizēm vienā dienā mēs varam uzzināt vairāk, nekā visā dzīvē. Tāda jēgpilna diena apustuļa Pētera dienā bija Lielā piektdiena – Jēzus Kristus ciešanu diena. Viņš dziļāk iepazina gan pats sevi, gan Jēzu.

Arī mums gavēņa laiks nestu tādu svētību, ja mēs piedzīvotu to, ko piedzīvoja Pēteris.

Jēzus Pēteri bija aicinājis par Savu apustuli. Pēteris uzmanīgi bija klausījies sava Skolotāja mācību. Viņš kabatā vārdus nemeklēja, bet bieži runāja visu apustuļu vārdā.

Tomēr Pētera sirdī bija maldīga pašpārliecinātība un lepnība.

Kad Jēzus pirms savām ciešanām sacīja apustuļiem, ka viņi visi pret Viņu apgrēcināsies, Pēteris sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” [Mt.26:33] Tā iesākās Pētera krišana. Kad Kristus viņam lika palikt nomodā un lūgt Ģetzemanes dārzā, viņš aizmiga. Turpat Pēteris patvaļīgi izrāva zobenu un nocirta augstā priestera kalpam ausi. Un tad augstā priestera pils pagalmā Pēteris trīs reizes atteicās no Kristus.

Lepnība izraisīja atkrišanas ķēdi, jo “kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” [Sal.pam.16:18]

Gailis dziedāja brīdī, kad Pēteris bija kritis visdziļāk. Ausa gaisma un modās daba. Tā bija arī rītausma Pētera dvēselē. Lepnajam Pēterim par viņa atkrišanu no Pestītāja atgādināja nevis kāds viņam līdzīgs, bet gan gailis par kura kungu ir radīts cilvēks. Tas bija nepārprotams pazemojums, bet Pēterim nācās pieņemt šo spriedumu.

Lai arī mums katra rītausma atgādina par mūsu vājumu un pasargā no mānīgā lepnības grēka.

Kad gailis dziedāja, Jēzus pagriezās un paskatījās uz Pēteri. Acīs, kuras nu bija zem asiņojošas pieres, Pēteris agrāk bija raudzījies ne vienu reizi vien. Tagad šajās acīs viņš redzēja liesmojam to mīlestību, kas bija gatava iztukšot ciešanu kausu līdz pēdējai lāsei arī par Pētera grēkiem. Tas satrieca Pēteri. Viņš izgāja ārā un gauži raudāja.

Kristus ciešanu stāsts var salauzt arī mūsu lepno sirdi, un vest mūs pie grēku atzīšanas un piedošanas saņemšanas.

Kristus lūdza, lai Pētera ticība nemitētos, un sacīja: “Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” [Lk.22:32]

Pētera pazemība un vājuma apziņa kalpoja citiem. Pats būdams zemu kritis un apžēlots, viņš prata stiprināt vājos ticībā.

Viņš pats bija piedzīvojis Dieva bezgalīgo mīlestību. Un savā pieredzē balstoties viņš brīdināja: “Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.” [1.Pēt.5:5-6]