Pestīšanas rokasgrāmata

“Kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” [Ap.d.16:30]

Tu jautā: kā iegūt žēlastību, kas dāvāta Kristū? Es zinu, ka Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu kā otro Ādamu, lai Viņš stāvētu Dieva priekšā mūsu vietā – taisns par netaisniem -, lai mūsu vietā darītu to, kas jādara mums, un ciestu to, kas jācieš mums.

Tas ir dziļš un negrozāms mūžīgās glābšanas pamats visiem Ādama bērniem. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts – Jēzu Kristu. Šāds liels dārgums ir sagādāts un dāvināts, un man novēlēts ar mūžīgu testamentu. Bet jautājums ir: kas man jādara, lai iegūtu šo žēlastības dārgumu? Kā to pareizi saņemt?

Jo ikviens labi saprot, ka visi cilvēki netop izglābti. Visi neiegūst šo lielo mantojumu, bet vienīgi tie, kas meklē un saņem to noteiktā, iepriekš paredzētā veidā. Kas šos dārgumus nemeklē vai meklē tos aplamā veidā, negūst no tiem nekādu labumu, it kā tie mums vispār nebūtu nopelnīti. Kā zināt vienīgo pareizo ceļu, lai kļūtu par Kristus nopelnu īpašnieku?

Atbilde: mēs nekad to paši neatrastu, ja vien Debesu Tēvs Savā mūžīgajā padomā nebūtu to iepriekš nolēmis un Savā Vārdā mums to atklājis. Slavēts lai Tā Kunga vārds! Viņš ir iedibinājis kārtību, kā saņemt žēlastību, ko Viņš mums pelnījis un skaidros vārdos atklājis, tā ka beigās Viņš varēja sacīt: “Tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku” [Jņ.15:22].

Kas grib ņemt vērā Dieva vārdā atklāto pestīšanas nodomu, tas var būt tikpat drošs par glābšanu un mūžīgo svētlaimi, cik tas ir drošs par savu dzīvību. Bet, kas droši netic pestīšanas ceļam, tas neuztver nopietni mūžīgo Dieva lēmumu, kas atklāts Viņa vārdā. Tā vietā tas cenšas izveidot savu pestīšanas ceļu saskaņā ar savām domām un sava aklā prāta.

Kad šāds cilvēks lasa vienkāršus vārdus par Dieva valstības saņemšanas noslēpumu, tas brīnās par šiem Dieva vārdiem. Jā, šis cilvēks nesaņem tos pazemīgi un paklausīgi, bet klūp un krīt pret šiem vārdiem. Šādā veidā tas kļūst arvien aklāks un paliek mūžīgā neskaidrībā un apjukumā.

Padomājiet, kāpēc mazais vārdiņš “ticība” tik bieži parādās Svētajos Rakstos un kāpēc visa pestīšana tik nepārprotami ir saistīta ar ticību? Daudzi pret to ir paklupuši. Bet kāda tam nozīme? Piedauzības akmens kā allaž stāv, kur stāvējis. Tas stāv nesatricināms, jo balstīts Dieva mūžīgajā miera derībā.

Savā mūžīgajā nodomā Dievs lēma un Vārdā atklāja, ka, gluži kā vienpiedzimušais Dēls, mūsu Vidutājs, Savā Personā mums pelnīs visus pestīšanas dārgumus no tīras žēlastības un dāvinās mums kā nepelnītu dāvanu, tāpat arī mums nebūs jādara nenieka, lai to nopelnītu, bet jāsaņem vienīgi kā nepelnīta dāvana. Un, tā kā šī dāvana tiek dota ar vārdiem un apsolījumiem, to nevar saņemt nekā citādi kā ticībā.

Te labi jāievēro, ka glābjošā ticība ir tikai un vienīgi – ticība. Tas nav nekas cits, kā saņemt dāvanu tā, kā šī dāvana ir dota – tā ir dota kā nepelnīta un arī jāsaņem kā nepelnīta! Tā sniegta ar vārdiem, un tāpēc jāsaņem ar ticību. Tātad atliek tikai saņemt.

“Tādēļ,” apustulis saka, “no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem” [Rom.4:16]. Jo galvenā doma bija: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” [Ef.2:8]. Ievēro, tā ir Dieva dāvana! Tāpēc, kad Kristus pasludināja Tēva mūžīgo glābšanas nodomu: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu,” Viņš tūlīt pievienoja kārtību un līdzekļus, kā to saņemt.

Viņš sacīja: “Lai neviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.” Tajā pašā laikā, kad Kristus Saviem mācekļiem uzticēja lielo apustulisko misiju: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai,” Viņš tūlīt paskaidroja, kas tur būs līdzdalīgi: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” [Mk.16:15-16].

Šī iemesla dēļ vārds “ticība” tik ļoti bieži skanēja no paša Kristus lūpām. Viņš sacīja: “Tava ticība tev palīdzējusi” [Lk.7:50]. “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis” [Mt.8:13]. “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” [Jņ.11:40].

Tāpat arī visi Vecās Derības tēvi ir tikuši attaisnoti ticībā, un tiem bija liecība par Dieva labvēlību [Ebr.11:5]. Jau otrais Ādama un Ievas dēls, Ābels, bija attaisnots ticībā, un tāpēc viņa upuris bija Dievam patīkams, ticības “dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns” [Ebr.11:4]. “Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, .. uztaisīja šķirstu.. un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības” [Ebr.11:7]. “Ābrahāms ticēja Dievam [par apsolīto svētīgo sēklu, Kristu], un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” [Rom.4:3]. Un dievbijīgais Tobijs sacīja: “Mēs gaidām uz dzīvību, ko Dievs dos tiem, kas paliek ticībā stipri un noturīgi Viņa priekšā.