Pārvarēt ar aizlūgšanu

Katram kristietim ir savs to cilvēku loks, kuri viņam lūguši aizlūgt vai par kuriem viņš jūtas aicināts aizlūgt.

Vispirms jau tie, ar kuriem ikdienā jādzīvo kopā.

Tā mēs esam tuvojušies visas kristīgās draudzes dzīvajai sirdij. Kristīga kopība dzīvo no savstarpējām aizlūgšanām vai arī nogrimst. Brāli, par kuru aizlūdzu, es vairs nevaru notiesāt vai ienīst, lai ko viņš man nodarītu. Viņa seja, kas man varbūt šķiet sveša vai nepanesama, aizlūgšanā pārvēršas par brāļa skatienu, par kuru miris Kristus, par apžēlota grēcinieka skatienu.

Tas ir svētīgs atklājums kristiešiem, kas sākuši lūgt. Nav nekādu antipātiju, nekādas personiskas spriedzes vai sašķeltības, kuru nevarētu pārvarēt ar aizlūgšanu. Aizlūgšana ir tā šķīstīšana, kur indivīdam un kopienai jānonāk ik dienu.