Par vienīgo patieso Kristus baznīcu

Luterāņu baznīca nekad nav pasludinājusi sevi par vienīgo patieso Kristus baznīcu. Tas izteiksmīgi deklarēts Konkordijas grāmatas ievadā.

Nosodījumiem, tas ir, “bezdievīgu mācību noraidījumiem, it īpaši tādu mācību, kas ir izcēlušās sv. Vakarēdiena sakarībā” nekādā ziņā nevajadzētu nozīmēt, ka “tādēļ tie cilvēki, kuri kļūdās savu prātu zināmas vientiesības dēļ, būtu dievišķās doktrīnas zaimotāji un jo mazāk baznīcas kā tādas, kuras ir vācu Romas impērijā vai arī kur citur; nekādā ziņā, drīzāk mūsu nolūks un vēlēšanās ir bijuši atklāti kritizēt un nosodīt tikai fanātiskos viedokļus un to iespītīgos un zaimotājus skolotājus (kurus mēs notiesājam un kurus nekādā ziņā nevajadzētu paciest mūsu pārvaldītajās teritorijās, baznīcās un skolās).”

Ortodoksie baznīcas tēvi vienmēr atsaucās uz šo nosodījumu autoritatīvo paskaidrojumu. Luterāņu baznīca nekad nav paziņojusi, ka visas pārējās baznīcas ir sektas un vairs nav Kristus baznīcas.

Mūsu baznīca nekad nav noraidījusi, ka Kristus baznīca un tādējādi ari patiesi Dieva bērni ir atrodami arī citās denominācijās, kur žēlastības līdzekļi vēl joprojām ir darbīgi. Tā ir sekojusi senās baznīcas modelim, kura kontraversē par ķecera izdarītas Kristības derīgumu, kā arī donātistu kontraversē nepieņēma Kipriāna uzskatu, ka “ārpus baznīcas nav pestīšanas”.

Šie četri vārdi, izsaka sekojošo:

“Ja publiskas ticības apliecināšanas. Kristība un asinis [domāts, martirija] nevar palīdzēt ķecerim tapt pestītam, jo nav pestīšanas ārpus baznīcas, cik gan daudz mazākā mērā viņam palīdzēs tas, ja viņš būtu ļāvis sevi apslacīt ar nešķistu ūdeni slepenībā un zagļu bedrē… Tā ir neiespējami, ka mums būtu kopēja Kristība ar ķeceriem.”