Par svēto piesaukšanu

VAI IR JĀPIESAUC SVĒTIE, KURI IR ŠĶĪRUŠIES NO ŠĪS DZĪVES?

Nē, jo pielūgt ko citu nekā vienīgo Dievu ir grēks pret pirmo bausli (Mt.4:10). Pielūgšana ietver tā Kunga Vārda piesaukšanu visās bēdās (Ps.50:15), un Dievs nedod savu godu nevienam, kurš nav Dievs (Jes.48:11). Tāpēc arī Kristus lūgšanu ir veidojis tā, lai mēs piesauktu to, kurš ir un kurš tiek saukts Mūsu Tēvs debesīs, un nobeidzas ar vārdiem: Jo Tev pieder valstība utt.

BET MĒS ESAM NABAGA GRĒCINIEKI, MĒS NEESAM UZKLAUSĪŠANAS VĒRTI. TĀDĒĻ MUMS VAJADZĪGA AIZLŪGŠANA, KAS VARĒTU NONĀKT PIE DIEVA. MUMS IR JĀATZĪST ŠĪ SAVA NECIENĪBA.

Tas viss ir tiesa, un šis arguments ir visas pagānu elkdievības aizsākums, kā raksta Ambrozijs I Cap. Ad Rom. Bet Raksti mums rāda drošu ceļu, proti, ka ir viens vienīgs Starpnieks un Aizbildnis starp Dievu un mums (1.Tim.2:5), kurš ir ne vien Starpnieks attiecībā uz pestīšanu, bet arī mūsu Aizbildnis (1.Jņ.2:1). Viņš aizlūdz par mums (Rom.8:26), Viņš parādās Dieva vaiga priekšā (Ebr.9:24). Viņš lūdz par mums, lai mēs caur Viņu nākam pie Dieva (Ebr,7:25), jo caur Viņu mums ir dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību (Ef.3:12). Tāpēc Viņš mums ir pavēlējis lūgt Viņa Vārdā (Jņ.14:13-14, 15:16 un 16:23-26). Un, tā kā Viņa nopelns un aizlūgums Dievam ir pietiekami patīkams, stiprs un varens, tad mums bez pavēles ir arī noteikts, drošs apsolījums, ka tiksim uzklausīti (Jņ. 15 un 16). Jo Viņš allaž var palīdzēt tiem, kas caur Viņu nāk pie Dieva (Ebr. 7). Lai nu to pārdomā ikviena kristīga sirds, kāda negantība ir svēto nopelnus un aizbildniecību nolikt vai nu Kristus vietā, vai arī līdzās Kristum.

KRISTUS PRIEKŠ MUMS IR PAR AUGSTU UN PĀRĀK ĶĒNIŠĶS. TAD JAU DRĪZĀK SVĒTIE, KAS IR BIJUŠI TĀDĀS PAŠĀS VĀJĪBĀS KĀ MĒS, PIEŅEMS MŪSU BĒDAS.

Vēstulē ebrejiem 2. un 4. nodaļā ir rakstīts: Jo mums nav Augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, lai varētu par mums iežēloties un būtu uzticams Augstais priesteris Dieva priekšā. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un žēlastību, palīdzību īstā laikā. Viņš nav arī pret mums pārlieku ķēnišķs, jo Viņš pats aicina: Nāciet pie manis utt. (Mt. 11), tāpat arī: kas nāk pie manis, to Es tiešām neatstumšu (Jņ. 6). Jā, savā Valstībā Viņš piemin vienu no nabaga ļaundariem (Lk. 23:43). Tātad mums ir Dieva pavēle un apsolījums lūgt Kristus Vārdā (Jņ. 16), bet par svētajiem Dieva vārdā nekas tāds nav atrodams.

BET NEVAR TAČU BŪT, KA SVĒTIE, KAS MĪT PIE DIEVA, NEVĒLĒTU MUMS, KAS MĪTAM UZ ZEMES, VISU LABO, GLUŽI TĀPAT KĀ MĪĻIE EŅĢEĻI. KĀPĒC TAD LAI MĒS VIŅUS NEPIESAUKTU?

Par to, ka svētie, kas mīt pie Dieva, gluži kā mīļie eņģeļi vēl labu Dieva Baznīcai, kura vēl ir zemes virsū, posta ielejā, vēsta daži izteikumi Rakstos (vai: dažas Rakstu vietas). Bet no tā neizriet, ka mums viņi būtu jāpiesauc bēdās, jo par to nav ne pavēles, ne apsolījuma, un Raksti saka skaidri, ka tāpēc ir jāpiesauc Dievs un nevis svētie, kas ir viņpasaulē, jo viņi nekā nezina par mums un mūsu bēdām (Jes. 64). Viņi, būdami viņpasaulē, nevar redzēt mūsu sirds domas, nopūtas un sūdzības, jo tas iespējams vienīgi Dievam un vienīgi cilvēkam Kristum (Jer. 17, Rom. 8, Atkl.1, Jņ. 2, Lk. 24).

VAI TAD DIEVS NEVARĒTU SVĒTAJIEM ATKLĀT MŪSU BĒDAS, MŪSU NOPŪTAS UN LŪGŠANAS? UN KAS ZINA, VAI DIEVS SVĒTOS NELIETO KĀ STARPNIEKUS UN KALPUS (TIEŠI TĀPAT KĀ VIŅŠ IZMANTO EŅĢEĻU KALPOŠANU), KAD VIŅŠ MUMS GRIB PALĪDZĒT?

Lūgšana un piesaukšana nav jābalsta uz kādu nenoteiktu iedomu, bet ir jābūt skaidrai pavēlei un apsolījumam Dieva vārda mācībā, jo lūgšanai un piesaukšanai jānotiek ticībā (Jēk. 1). Tās ir cilvēciskas, nenoteiktas domas par svētajiem, bez skaidras Dieva vārda mācības, pavēles un apsolījuma, jā, tas ir pret skaidrajiem Rakstu vārdiem (Jes. 64, Ap. d. 15). Un kaut arī ar svētajiem būtu tāpat kā ar eņģeļiem, tad taču no tā neizriet pielūgšana un piesaukšana, jo eņģeļi, kuri gan pasludina, ka lūgšana ir paklausīta (Dan. 9, un 10, Lk. 1), tomēr negrib tikt pielūgti un piesaukti (Ap. d. 19, 22).

BET ISRAĒLA BĒRNI TAČU BIEŽI LŪDZ TĀ: PIEMINI, KUNGS, TAVUS KALPUS ABRAHĀMU, ISĀKU UN JĒKABU.

Viņi atgādina Dievam Viņa žēlsirdīgo apsolījumu, kas dots viņu patriarhiem par apsolīto Dzimumu un bērnu tiesībām, un šajā apsolījumā tie pamato savas lūgšanas. Bet viņi nekur nepiesauc mirušos patriarhus, lai to nopelnu un aizlūgumu dēļ Dievs paklausītu, bet atzīst pretējo (Jes. 64) – viņi gan piemin patriarhus, bet piesauc nevis viņus, bet Dievu. Un tas, ka lūgšanai tiek pievienoti vārdi: Invocetur meum patrumque nomen super eos[1] (1.Moz.48:16), nenozīmē neko citu kā to, ka viņiem jāpieder pie savas cilts un jātiek sauktiem pēc viņa [Jēkaba] vārda, kā to skaidri norāda Jes. 4. Līdzīgi arī vārdi no Jer. 15: Jebšu arī Mozus un Samuēls nostātos manā priekšā utt., neapstiprina mirušo aizlūgšanas, bet tikai pavēsta: kaut arī jūsu vidū būtu kāds, kurš mācētu lūgt tikpat labi kā Mozus un Samuēls, tad es tomēr negribu saudzēt bezdievjus. Šāds skaidrojums lasāms Ec.14.

VAI TAD DIEVA SVĒTOS NAV JĀGODĀ?

Ir jāgodā, bet tā, kā Dievs grib, lai viņus godātu, un kā viņi paši grib tikt godāti, – kā Marija saka: Viņi mani teic svētīgu ne tāpēc, ka es spētu darīt lielas lietas un manam vārdam jābūt svētam, bet gan tāpēc, ka tas Kungs ir lielas lietas pie manis darījis un Viņa vārds ir svēts. Augsburgas ticības Apliecības Apoloģijā pareiza svēto godāšana tiek apstiprināta šādi:

• pirmkārt, mēs slavējam Dievu, kurš svētos ir rotājis ar lielām dāvanām. Šīs dāvanas mums ir jāslavē un jāteic svētie, kas šīs dāvanas ir uzticīgi lietojuši, tāpat kā arī Kristus uzteic uzticīgo kalpu (Mt.25:23).
• Otrkārt, no viņu mācības un atziņas, no viņu krusta un ciešanām, no viņu pastāvības mums ir jāsaņem remdinājums, mierinājums un cerība (Rom.15:13).
• Treškārt, mēs viņiem sekojam ticībā un citos dievbijīgos, slavējamos tikumos. Tā ir pareiza svēto godāšana. Jo pielūgšana un piesaukšana ir gods, kas pienākas Dievam, un tas nav jādod ne eņģeļiem, ne svētajiem; un arī mīļajiem svētajiem tāda goda izrādīšana nevar būt patīkama.

---

[1] – burtiski: “Lai pār viņiem tiek piesaukts mans un manu tēvu vārds.”. Londonas 1965.gada latviešu tulkojums: “.. ka viņu starpā dzīvo tālāk mans, mana tēva Ābrahāma un Īzāka vārds.”