Par cilvēku klonēšanu

Noklausies šo e-publikāciju

Pēdējā laikā bieži nācies dzirdēt par jauno klonēšanas metodi. Līdz šim šādā veidā ir radīti aitas un teļa “dubultnieki”. Bet kā ir ar cilvēku? Un ko par to saka Baznīca?

Atbildi mēģināsim atrast “Concordia Journal” lappusēs. Šeit sadaļā “Theological Observer” atrodamas Dr. Roberta V. Veisa un Dr. Von Jong Ji atbildes jautājumā par cilvēku klonēšanu. Abu iepriekšminēto doktoru domas ir vērts uzklausīt, jo, pirmkārt, viņi pārstāv konservatīvu luterisko baznīcu – Misūri Sinodi un, otrkārt, Dr.Veiss pirms savas teologa karjeras ir bijis klīniskās hematopatalokijas profesors Detroitā. Savukārt Dr.Ji ilgus gadus no teoloģijas viedokļa ir pētījis ar zinātnes attīstību saistītas problēmas. Īsi izklāstīsim viņu argumentus.

Roberts Veiss uzskata, ka līdz 1978. gadam cilvēki dzima tieši tā, kā tas aprakstīts 1. Mozus grāmatā – Ādams gulēja ar savu sievu Ievu. Viņa kļuva grūta un dzemdēja Kainu. Dzīvību rada Dievs, un Viņš arī tai piešķir jēgu un vērtību. Cilvēki nerada dzīvību, tie tikai to nodod tālāk. Klonēšanas mērķis ir radīt kopiju pašam sev. Dabiskās dzemdībās dzimušais bērns nav šāds pašmērķis, bet tā ir Dieva dāvana. Ar klonēšanas palīdzību cilvēks praktiski tiecas pēc nemirstības. Šodien jau ir pieejami apmēram 32 veidi, kā panākt grūtniecību. Tas, protams, rada sāpīgu jautājumu – kas ir bērna vecāki. Īpaši sāpīgs šis jautājums kļūtu klonēšanas rezultātā tapušiem bērniem. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka mūsu, cilvēku, identitāti nosaka nevis gēni, bet Dievs.

Zinātne pati par sevi nav ļauna, taču, lietojot to nepareizi, var rasties un rodas liels ļaunums. Cilvēks nekad nespēs radīt no nekā (ex nihilo), kā to dara Dievs. Tikai cilvēka lepnums un muļķība tiecas klonēt sevi. Ja cilvēce kļūs par klonētu cilvēci, tā būs tikai cilvēces spogulis. Vai patiesās cilvēces spoguļattēls būtu uzskatāms par cilvēces progresu? Dr.Veiss saka:

“Mēs, Misūri Sinodē, ticam ka bērni ir dāvana no Dieva; viņi nav pašmērķis, uz ko mums būtu “tiesības”. Mēs neradām paši sevi. Viņš, Radītājs, veido mūs un dod mums dzīvību.”

Savukārt Von Jong Ji pauž viedokli, ka klonēšana ir jauns zinātnes sasniegums, kas varētu līdzināties elektrības, lidaparāta, kompjūtera izgudrošanai. Taču maz ticams ir fakts, ka gadījumā ja tiktu klonēts cilvēks, tad viņa jūtas, uzvedība, attiecības ar citiem cilvēkiem utt. varētu būt tieši tādas, kādas tās bija cilvēkam, kuru klonēja. Klonēšana nav radīšana. Tā izmanto vienīgi to, ko cilvēks ir atklājis daudzveidīgajā un brīnišķīgajā noslēpumu pilnajā Dieva radītajā dabā. Tagad mēs drusku pa druskai atklājam to, ko Dievs ir ielicis dabā. Šeit ir atrodams zinātnes iespēju lauks un arī tās robežas. Zinātne spēj atklāt to, kas jau eksistē. Tā nespēj radīt. Cilvēks nevar būt Dievs. Ja tomēr viņš iedomāsies, ka var, – tas novedīs viņu pie pašiznīcināšanās.

Šajās Amerikas doktoru atziņās ir gan mierinājums un iedrošinājums kristiešiem, atgādinot, ka radīšana ir Dieva darbs un radība – dāvana cilvēkiem. Arī spēja turpināt dzīvību ir Dieva dāvana. Vienlaikus abi teologi brīdina no briesmām, kas varētu draudēt cilvēcei no nepārdomātas, muļķīgas zinātnisko atklājumu izmantošanas.