Par Bībeles dievišķo inspirāciju

Ar jēdzienu “Bībeles dievišķā inspirācija” precīzi jāsaprot: Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus ir inspirējis trīsvienīgā Dieva Svētais Gars. Tātad tie ir radušies, saglabāti un nodoti tālāk, darbojoties Svētajam Garam un ar Viņa palīdzību tie arī tiek sludinot skaidroti un izprasti. Svētais Gars turklāt nav kaut kāda teologu izdoma, bet ir persona, tāpat kā trīsvienīgais Dievs ir subjekts, kas runā un darbojas savos vārdos. To apliecina un praktiski pielieto arī visi apliecību raksti.

“Inspirācijas mācība” vienmēr var tikai attēlot, kas ir šī Gara radītā Svēto Rakstu realitāte, un zināmos apstākļos norobežoties no pārpratumiem un maldu mācībām. Tas attiecas pirmām kārtām uz neapstrīdamo faktu, ka Svētie Raksti nav tikai agrāko laiku tekstu krājums, bet ka tie visā pasaulē tiek izplatīti un ka tos sludina līdz pat šodienām. Pie tam jāņem vērā vispirms tas, ka Gars un burts tādā veidā nešķirami saistīti viens ar otru, ka Gars ārpus šiem Rakstiem un bez tiem nav atrodams. Gara un burta atdalīšana vienmēr ir zīme, kas rāda, ka cilvēciskais gars ir kļuvis patstāvīgs un ceļ sevi pāri Rakstiem.

Mūsu apliecību rakstos par to formulēta skaidra norobežošanās. Confessio Augustana sacīts:

“Mēs nosodām anabaptistus un citus, kuri domā, ka Svētais Gars nāk pie cilvēkiem bez ārējā vārda (latīniski — verbum externum) starpniecības, caur viņu pašu sagatavošanos un darbiem.”

Sīkāk izvērstu šo norobežošanos varam atrast Šmalkaldes artikulos (3.daļa, 8.artikuls). Šeit līdzās Tomasam Minceram pieminēta arī pāvestība, tāpēc ka pāvesta īpašā par mācību atbildīgā institūcija ar savām pretenzijām likta pāri Rakstiem. Tā saukto “jūsmotāju” un anabaptistu uzskatos atrodams izteikums, ka Bībele ir tikai “papīra pāvests” (Sebastians Franks). Pieminētā pāvesta institūcija līdz mūsdienām aizstāv uzskatu, ka “Baznīca zināšanas par atklāsmes saturu smeļ ne tikai no Svētajiem Rakstiem vien (non per solam seripturam)” (Constitutio Dogmatica “Dei Verbum”. Vaticanum II 1962-1965), bet arī no mācības institūcijas un no mutiskās tradīcijas.

Izšķirošais jautājums attiecībā uz visu inspirācijas tematu tātad ir jautājums, kur un ar kādiem līdzekļiem trīsvienīgā Dieva Gars darbojas un ir izzināms. Atbilde uz to skan: “sola scriptura“, vienīgi Svētajos Rakstos un ar tiem. Klasiskajai inspirācijas mācībai nav cita mērķa, kā saglabāt nesaraujamo Gara un burta saistību ārējā Bībeles vārdā.