Par attaisnošanu

KĀDA IR ATTAISNOŠANAS BŪTĪBA PĒC EVAŅĢĒLIJA?

Būtība ir tāda, ka Dievs no tīras žēlastības mums pierēķina Starpnieka Kristus paklausību un ciešanas tikai Viņa dēļ, bez kādas mūsu darbu un nopelnu palīdzības, tikai caur ticību piedod mums grēkus, pieņem mūs žēlastībā, padara mūs par saviem bērniem un mūžīgās dzīvības mantiniekiem (Rom. 3, 4, 10, Gal. 3, Ef. 2, Tit. 3).

TOMĒR ATTAISNOT NOZĪMĒ DARĪT TAISNU, UN TĀ KĀ SVĒTAIS GARS ATJAUNO TICĪGOS, LAI VIŅI SAVUS LOCEKĻUS NODOTU TAISNĪBAI (ROM 6), TAD TAČU VIŅU ATTAISNOŠANAI BŪTU JĀBALSTĀS UZ VIŅU JAUNO PAKLAUSĪBU?

Attaisnot, ir īpašs, īpatnējs vārds no Rakstiem un tas nozīmē – pasludināt kādu brīvu no uzliktās apsūdzības un lāsta. Rakstos tiek pretstatīti vārdi “attaisnot” un “nolādēt” (5. Moz. 25, Sal. pam. 16, Rom. 5 un 8). Un visa darbība tiek mums vienkārši un skaidri izteikta ar vārdu attaisnot, proti, ka tas nenotiek pavirši vai vieglprātīgi, bet gan visā nopietnībā, ka bauslība mūs vispirms aicina Dieva tiesas priekšā, mūs apsūdz, pierāda vainu un pārliecina mūs par mūsu grēkiem. Un tā kā tur visiem mutes ir ciet un visa pasaule top vainīga Dieva priekšā (Rom. 3), tad Mozus saka pār mums nāves un pazudināšanas spriedumu (2. Kor. 2, 5. Moz. 27). Te tad Dievs caur Evaņģēliju noliek savu Dēlu par grēka izpircēju (Rom. 3), un kuri nu Viņu satver ticībā, turas pie Viņa, tos Viņš Kristus dēļ pasludina atkal brīvus no bauslības apsūdzības un pazudināšanas un apsola viņiem mūžīgo dzīvību (Rom. 8), un tā ir attaisnošanas darbība.

VAI TAD DIEVS ATTAISNO GRĒCINIEKUS VIŅU GRĒKU DĒĻ TĀDĀ VEIDĀ, KA ŠĀDAI ATTAISNOŠANAI NAV NEPIECIEŠAMA NEKĀDA TAISNĪBA?

Dievs saka pats, ka šāda attaisnošana ir negantība (2. Moz. 22, Sal. pam. 16, Jes. 5). Tādēļ Dieva tiesas priekšā jānoliek tāda taisnība, kuras dēļ, ar kuru un caur kuru Dievs attaisno bezdievjus, jo attaisnošana nenotiek bez taisnības (Rom. 3).

KURA TAD IR TĀ TAISNĪBA, KURU TICĪBAI JĀNES DIEVA PRIEKŠĀ, LAI TĀS DĒĻ VIŅŠ ATTAISNOTU NABAGA GRĒCINIEKU?

Arī ticīgo jaunā paklausība katrā ziņā nozīmē taisnību (Rom. 6, 1. Jņ. 2), bet tā nevar būt taisnība, kuras dēļ mēs varam tikt attaisnoti Dieva priekšā mūžīgajai dzīvībai, jo personai, pirms tā var darīt taisnību, ir jau iepriekš jābūt taisnai (1. Jņ. 2). Tā arī mūsu jaunā paklausība šajā dzīvē miesas grēcīguma dēļ nav šķīsta un ir nepilnīga, tāpēc mēs caur to nevaram tikt attaisnoti (Ps. 143, 1. Kor. 3). Tādēļ, ka ticība redz un zina, ka šādu taisnību, caur kuru cilvēks Dieva priekšā varētu tikt attaisnots, nevar atrast cilvēka dabā un vislabākajā dzīvē, nevienā radībā, tad ticība vārdā un Sakramentā satver Kristu kā vienīgo Dieva taisnību, Viņa svēto paklausību un nevainīgo dzīvi, ar kuru Viņš mūsu labā ir piepildījis bauslību, ņem to un nes Dieva tiesas priekšā, vēlas, prasa, lūdz, tic un paļaujas, ka tās dēļ Dievs attaisnos nabaga grēcinieku, tas ir, piedos viņam grēkus, pieņems žēlastībā un dos tam mūžīgo dzīvību. Un tā kā šī ir pilnīga, bagātīga, bezgalīga taisnība, kas var pastāvēt Dieva priekšā, tad Dievs ir apsolījis, ka Viņš ticīgajiem pierēķinās šo sava Dēla taisnību, it kā viņi paši to būtu paveikuši (Rom. 3, 4, un 5). Tā mums Kristū ir laba, stipra taisnība, kuras dēļ Dievs mūs attaisno.

VAI VISI CILVĒKI ZEMES VIRSŪ TIEK ATTAISNOTI UN PESTĪTI?

Vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet (Mt. 7).

KĀ TAD TĀ? VAI TAD KRISTUS TO NAV NOPELNĪJIS VISIEM? VAI ARĪ DEBESTĒVS TO NENOVĒL VISIEM?

Vaina nav Dievā, mūsu Kungā; jo Kristus ir salīdzinātājs visai grēcīgajai pasaulei (1. Jņ. 2), un Dievs katrā ziņā atvēl pestīšanu visiem cilvēkiem (1. Tim. 2, 2. Pēt. 3, Ecēh. 18), bet vaina ir cilvēkos, jo visi to nepieņem (Jņ. 1, un 3). Kristus nopelnam ir jābūt mūsējam (Rom. 8), un tam jātiek attiecinātam uz ikvienu, lai viņš to saņemtu un pieņemtu (Jņ. 1), un tā Kristus lai būtu mūsos (Jņ. 6), un mēs būtu Viņā (Fil. 3).

KĀ LAI KRISTUS AR SAVU NOPELNU KĻŪTU MŪSU?

Pirmkārt, lai Dievs To mums sniegtu, piedāvātu un dotu caur savu Garu. Un šim nolūkam Dievs ir iedibinājis īpašu līdzekli un instrumentu, proti, Evaņģēlija vārdu un sakramentus, tas ir, Dievs mums izstiepj un atver savu žēlīgo, maigo roku, ar kuru Viņš mums sniedz, dāvā un dod sava Dēla nopelnu un labos darbus mūsu pestīšanai (Rom. 10, 2. Kor. 5, Tit. 3).

Otrkārt, mums tas jāsatver, jāpieņem un jāattiecina uz sevi. Tas notiek caur ticību (Rom. 1, 3, 4, Jņ. 3, Gal. 3), jo ticība ir gluži kā mūsu roka, ar kuru mēs kā izsalkuši ubagi uzņemam sevī Kristus labos darbus (Jņ. 1), un tā ir saite, caur kuru Kristus mājo mūsos (Ef. 3), un mēs Viņā (Fil. 3).