Pacietības piemērs

“Tad Dievs atcerējās Nou…” [1.Moz.8:1]

Tā redzam, ka Noas sirdi pildījušas neizteicamas nopūtas – viņš bijis izmisumā, tomēr ir saglabājis ticības dzirksti un uzveicis miesu. Līdzīgi Sv. Pāvils (2.Kor.12:7) sūdzas par sātana eņģeli; un jādomā, ka Noa savā sirdī sajutis tās pašas bultas jeb dzeloni ik reizi, kad sācis diskutēt pats ar sevi, sacīdams: vai tu domā, ka tikai tu esi Dievam mīļš? Vai tev šķiet, ka galu galā tomēr tiksi izglābts? Redzi, kā ūdeņi pieplūst bez mitas un apņem visu tā, ka šķiet – lielie mākoņi nekad nevarēs izlīt tukši?

Tā tiešām nav bijusi nekāda spēle, nedz joks – tik ilgu laiku palikt šķirstā un sēdēt ieslēgtiem, raugoties lietus un ūdeņu neizteicamajā varenībā un pakļaujoties vējam, peldēt šurpu un turpu. Noa ir juties Dieva aizmirsts – to Mozus parāda, sacīdams, ka galu galā Dievs atcerējies par Nou un viņa bērniem.

Ja arī viņi ticībā ir uzveikuši šo briesmīgo sajūtu, tas tomēr nebūs noticis bez lielām grūtībām, kādas rada cilvēka miesa.

Tādēļ mums jāzina, ka šajā notikumā parādīts ticības, pacietības un pastāvības piemērs – ka tiem, kam dots Dieva apsolījums, ne tikai jāmācās uzticēties Dievam, bet arī jāzina, ka nepieciešams būt pacietīgiem un pastāvīgiem. Bet pastāvība nav panākama bez smagas cīņas, un Kristus (Mt.24:13) mūs uz to aicina, sacīdams: “Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.”