Noraidīt un nosodīt viltus mācības un bezdievīgu dzīvi

“[Mūsu Kunga kalpam pienākas būt] tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus – varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas, un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu.” [2.Tim.2:25-26]

Apsūdzība, kas parasti tiek izvirzīta pret sludinātājiem, kuri stingri turas pie tīras negrozītas mācības, ir tāda, ka viņi ir nosodoši, nemīlīgi cilvēki, kuri ignorē Glābēja pavēli netiesāt un nenosodīt. Šī mūsu Kunga pavēle, saka viņu apsūdzētāji, viņus nosodīs Pēdējā dienā. Daudzi atļauj sevi maldināt ar šiem argumentiem, kaut patiesībā šī apsūdzība balstās uz mūsu Kunga pavēles nepareizu interpretāciju.

Kad Kristus liek mums netiesāt un nenosodīt, tas nenozīmē, ka nevienam nav atļauts tiesāt un nosodīt viltus mācību vai pasludināt Dieva spriedumu neticīgajiem un ļaunajiem cilvēkiem. To darīt ir Svēto Rakstu skaidrākā pavēle, kas Dieva Vārdā atkārtoti dota visiem Kristus kalpiem. Kristus teica Saviem kalpiem: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk.16:15-16) Saskaņā ar to katram sludinātājam ir jāsludina pestīšana ticīgajiem, bet nosodījums neticīgajiem. Jesajas grāmatā ir apgalvots, ka posts nāks pār visiem tiem, kas nevēlas nosodīt bezdievīgos: “Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!” (5:20) Kāds cits Dieva pravietis rakstīja: “Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.” (Ec.3:17-18) Par sludinātājiem, kuri nesludina pazušanu tiem, kas nenožēlo savus grēkus, bet tā vietā dod priekšroku sludināt cilvēkiem patīkamas lietas, Svētie Raksti saka: “Visi viņu sargi ir akli, bez izpratnes, tie ir mēmi suņi, kas nemāk riet, tie guļ un sapņo, tie mīl miegu.” (Jes.56:10)

Tas pats attiecas ne tikai uz sludinātājiem, bet arī uz lajiem. Arī viņiem vajag droši noraidīt un nosodīt viltus mācības un bezdievīgu dzīvi. Tas Kungs saka visiem kristiešiem: “Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” (Mt.7:15) Kā gan klausītāji varētu pasargāties no viltus praviešiem, ja viņiem nebūtu atļauts spriest, noraidīt un nosodīt to viltus mācību? Turklāt Kristus saka, ka draudzes locekļiem ir jāuzskata par pagāniem un muitniekiem tie, kas nicina visas viņu pamācības. Vai viņiem tad nav pienākums pasludināt tiem pazudināšanas spriedumu? Svētais Pāvils raksta: “Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” (Ef.5:11) Kā laji varētu atmaskot bezdievību pasaulē, ja viņiem nebūtu atļauts teikt, ka tā noved tās piekopējus pie pazudināšanas?

Kristus, pravieši un apustuļi, kā arī agrīnie kristieši sniedz mums piemērus, kam līdzināties. Kristus daudzkārt pasludināja bēdas farizejiem un rakstu mācītājiem, to laiku viltus skolotājiem. Svētais Pāvils rakstīja: “Ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!” (Gal.1:9) Tāpat Pāvils arī teica, ka Kristus krusta ienaidnieku gals ir pazušana (Fil.3:19), un viņš nodeva Himeneju un Aleksandru sātanam, lai viņi iemācītos nezaimot (1.Tim.1:20). Svētais Jānis rakstīja: “Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu.” (2.Jņ.1:10) Apustulis Jānis arī slavēja Efezas draudzi ar šādiem vārdiem: “Un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem.” (Atkl.2:2)

Pamācīt, kritizēt, tiesāt un nosodīt viltus mācību un acīmredzami bezdievīgu dzīvi Svētie Raksti neaizliedz. Patiešām, tas, kurš to nedara, rīkojas bez mīlestības. Jo uz kristieti, kurš redz savu tuvāko grēkojam, tā nostājoties uz iznīcības ceļa, un nebrīdina viņu par lielajām briesmām, kurās atrodas viņa dvēsele, Dievs raugās tieši tāpat kā uz to, kurš ir aizgājis pa pazušanas ceļu grēkojot, jo nav uzklausījis brīdinājumu.